Aizvadītais gads, tāpat kā gandrīz viss iepriekšējais, pagājis sanitāro ierobežojumu spīlēs. Taču gada vidū katoļticīgos – kā priesterus, tā lajus, – kuri praktizē tradicionālo ritu, sagaidīja nepatīkams pārsteigums no apustuliskā virsgana puses. Pāvests Francisks, kurš pats vēl 2020. gadā bija izdevis divus dekrētus par tradicionālā Romas rita lietojumu, paredzot iespēju lietot Svētajā Misē dažas papildu prefācijas, kā arī godināt pēc reformas kanonizētos svētos, bija tādējādi parādījis, ka Romas rita tradicionālā, jeb kā to kopš 2007. gada dēvēja – “ekstraordinārā” forma tiek no Svētā Krēsla puses kopta un uzturēta. Taču 2021. gada 16. jūlijā pāvests itin kā mainīja kursu par 180 grādiem, motu proprio formā izdodot apustulisko vēstuli Traditionis custodes, ar kuru šīs formas Sv. Mises lietojumu stipri ierobežoja, par ieganstu minot Baznīcas vienotības apdraudējumu.

Lai gan šajā dokumentā tika deklaratīvi uzsvērta bīskapu-ordināriju kompetence savu diecēžu liturģiskās dzīves vadīšanā, pret ko eklezioloģiski nebūtu ko iebilst, tomēr konkrētās normas – gluži otrādi – ierobežo bīskapu tiesības. Paradoksāli, ka mūslaikiem neparasti skarbā valodā uz aizliegumiem orientēts dokuments tapis laikā, kad visur, arī Baznīcā godā tiek sludināti žēlsirdība, dialogs un dažādība. Tādējādi daudzi ticīgie visā pasaulē – jauni un veci, jaunieši un viņu vecāki – tika nostādīti Mātes Baznīcas pabērnu lomā, lai gan viņi tikai vēlējās pielūgt Dievu tā, kā to bija darījušas neskaitāmas paaudzes sākot vismaz no Gregora Lielā laikiem, daudzi jo daudzi svētie – Bernards, Francisks Asīzietis, Arsas prāvests Jānis Marija Viannejs, “lielā” un “mazā” Terēze … – un, protams, arī ticēt visam tam, kam ticēja viņi. Un šādu vēlmi Baznīca bija atzinusi par leģitīmu un tradicionālo ritu piedāvājusi visiem ticīgajiem kā lielu bagātību, atgādinot, ka “tas, kas bija svēts iepriekšējām paaudzēm, arī mums paliek svēts un cēls, un to nevar pēkšņi aizliegt, vai pat uzskatīt par kaitīgu.” Bet jo īpaši priesteri, semināristi un ordeņbrāļi un -māsas, kuri taču bija sekojuši savam paaicinājumam pāvestu Benedikta XVI un Franciska dotā tiesiskā paļāvībā uz Romas un citu latīņu ritu tradicionālo formu netraucētu pastāvēšanu, pēkšņi nokļuva nenoteiktības situācijā attiecībā uz sava kalpojuma nākotni. Tiesa, intervijās un Francijas bīskapu ad limina vizītēs pāvests esot bijis samiernieciskāks. Lieki atgādināt, ka arī latviešu senčiem ticības mācību sv. Meinards atnesa kopā ar tradicionālo Romas latīņu ritu, kurš vēsturiski pastāvēja daudzos savstarpēji saderīgos “dialektos”, kā to liecina arī slavenā “Rīgas misāle“. Šis rits pavadīja mūsu zemes iedzīvotājus cauri dažādu katoļticībai nelabvēlīgu varu kundzības laikiem; tas stiprināja godājamo bīskapu Boļeslavu Sloskānu gulagā un sagatavoja pr. Vladislavu Litaunieku viņa moceklības ceļam.

Taču Dievs vienmēr dod mums iemeslu Viņam pateikties arī par lielākiem vai mazākiem iepriecinājumiem. Arī minētā pāvesta Franciska dokumenta sakarā jāatzīmē, ka daudzi pasaules bīskapi ir izmantojuši savu Baznīcas mācībā un likumos pamatoto kompetenci un, konstatēdami, ka viņu diecēzēs tradicionālās formas dievkalpojumu noturēšana nekādus draudus Baznīcas vienībai nerada, ir raduši iespējas ļaut vismaz esošos dievkalpojumus turpināt. Daži no viņiem arī rādījuši personīgu piemēru, paši noturot Pontifikālmises pēc 1962. gada liturģiskajām grāmatām. Par to viņiem pienākas atzinība un pateicība. Kā varam redzēt no šim nolūkam īpaši izveidotās interneta vietnes traditioniscustodes.info, no 243 diecēzēm 26 valstīs, par kurām brīvprātīgie ir iesnieguši ziņas, 182 diecēzēs visas ierastās Sv. Mises ir saglabājušās, 36 – saglabājušās ne visas, bet diemžēl 25 – visas ir pārtrauktas. Protams, šie dati visu laiku mainās. Piemēram, mums tuvajā Polijā pēc pēdējiem datiem tradicionālās Mises ar dažādu regularitāti notiek 170 vietās (neskaitot Sv. Pija X brālības apkalpotās). Ir arī ziņas, ka vietām ticīgo interese par “Tridentes” Misi pat palielinājusies. Par Traditionis custodes tiesiskajiem aspektiem vēl notiek kanonistu diskusijas, tāpēc dziļāka analīze šajā vietnē pašlaik ir pāragra.

Pievēršoties jaunumiem Latvijā, ar prieku jāatzīmē, ka sākot ar 2021. gada Pūpolsvētdienu Ogrē pie tradicionālās Mises turēšanas prāvestam Konstantīnam Bojāram talkā nācis pr. Andris Priede, kurš ir šo ritu pats apguvis. Lai Dievs viņam palīdz turpināt iet šo kalpošanas ceļu!

Jauna iniciatīva tika uzsākta sadarbībā ar Radio Marija. Septembrī tika uzsākts ikmēneša raidījumu cikls Iota unum, kura uzdevums ir iepazīstināt klausītājus ar tradicionālo Romas ritu, apskatot to plašākā kristīgās kultūras kontekstā, kas ap šo ritu izveidojies. Raidījumi dzirdami Radio Marija tiešajā ēterā katra mēneša ceturtajā sestdienā plkst. 20.00. Pirmie četri raidījumi jau izskanējuši, bet tos var noklausīties Radio Marija arhīvā. Nākamais raidījums plānots 22. janvārī un būs veltīts mūzikai Baznīcas dievkalpojumos un īpaši – gregoriskajiem dziedājumiem (raidījuma viesis A. Amoliņš). Citas turpmāk paredzamās tēmas un gaidāmie raidījuma viesi:

Transcendentālijas (labais, skaistais, patiesais), subjektīvisms – Prof. Dr. M. Kiope;
Kristus karalis un kristocentrisks sabiedrības modelis – pr. O. Jablonskis, OP;
Kristus divas dabas, ariānisms, Kristus tēla “modifikācijas”; liturģisko ritu daudzveidība – Pr. Dr. A. Priede;
Sakrālās valodas; Baznīcas tēvu mantojums un tā aktualitāte mūsdienās – Dr. J. Priede;
Iecerēts apskatīt vēl citas tēmas, to vidū: Tridentes koncils, tautas dievbijība, …
Una Voce Latvija sirsnīgi pateicas Radio Marija vadībai par sadarbību.

Pie reizes – atgādinājums, ka vēl ir iespējams internetā parakstīties par ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē iespējams: https://latvija.lv/pv Par problēmu var sīkāk lasīt I. Podnieces rakstā “Cilvēka cieņa un Satversmes tiesas 12. novembra spriedums“.