Atskatoties uz Kristus Karaļa svētkiem, ko tradicionālajā Romas ritā svinēja pirms nedēļas, piedāvājam ikgadējo neklātienes reportāžu no starptautiskā svētceļojuma uz Romu, ko jau vienpadsmito reizi rīkoja apvienība Populus Summorum Pontificum, izlaižot tikai 2020. gadu Covid pandēmijas izraisīto ierobežojumu dēļ. Apvienības darbā piedalās dažādas laju organizācijas, tajā skaitā arī Starptautiskā federācija Una voce. Interneta vietne Messainlatino – kā jau katru gadu – sniegusi sīku pārskatu par svētceļojuma norisi, iepriekšējos mēnešos iepazīstinot arī ar vairākām organizācijām, kas piedalījās tā rīkošanā. Interneta vietne Messainlatino arī šogad ir sekojusi līdzi šā pasākuma gaitai. Fotoattēli, ja nav citādi norādīts, ņemti no viņu vietnes. Sekojot saitēm tekstā var atrast vēl daudzus citus attēlus no šā notikumu. Paldies viņiem!

Konference

Piektdien, 28. oktobrī, Romas augstskolas Augustinianum telpās notika konference, kurā svētceļnieki varēja apmainīties pieredzē tradicionālā rita aizstāvēšanā un uzzināt par situāciju šajā jomā dažādās pasaules valstīs. Vispirms dalībniekus sveica svētceļojuma kapelāns pr. Klods Barts (Barthe). Pēc tam ievadrunu sacīja ša gada svētceļojuma koordinators Rubens Pereto Rivass, kurā iezīmēja pašreizējo bēdīgo stāvokli vispasaules Baznīcā: beļģu bīskapi ievieš „liturģijas“ viendzimumu pāru svētīšanai, bet Roma klusē; ticības stūrakmeņi tiek sašķobīti un tiek zaudēts pamats ticēt Baznīcas sludinātajam, ja vienas paaudzes laikā tā maina domas un sāk runāt pretī tam, ko pati pirms tam ir mācījusi.

Pirmā konferences programmā bija franču filoloģes Trinidadas Difurkas (Dufourq) lekcija par tradicionālā katolicisma stāvokli Argentīnā. T. Difurka strādā Buenosairesas universitātē un pasniedz franču valodu arī citās galvaspilsētas mācību iestādēs, un ir specializējusies teoloģisku un filozofisku tekstu tulkošanā. Viņa atzīmēja, ka tradicionālā liturģija no 2007. līdz 2022. gadam varēja baudīt tādu kā tolerances edikta režīmu (velkot paralēles ar ķeizara Konstantīna 317. g. Milānas ediktu). Tā rezultātā tradicionālā liturģija ir labākā situācijā nekā 2006. gadā, kad Argentīnā senākais rits nebija gandrīz nekur pieejams. Arī tāpēc, ka Argentīnā, tāpat kā Spānijā valdīja visai klasiska stila katolicisms, kurā respektēja autoritāti un oficiālo mācību. Piemēram, kad pāvests Pāvils VI aptaujāja visas pasaules bīskapus par iespēju pieļaut Komūnijas dalīšanu rokā, Argentīnas bīskapi ļoti stingri atbildēja, ka tādu, ar ticības mācību saistītu lietu vispār nevar “likt uz balsošanu”, tāpat kā nevar pārbalsot jau pasludinātās dogmas. Tikai 1996. gadā tur atļāva dot Komūniju rokā – nu jau pēc dažu vietējo bīskapu lūguma.

Kad pāvests Benedikts XVI izdeva apustulisko vēstuli Summorum Pontificum, tai nebija tikpat nekādas ietekmes Argentīnā un hierarhija uz to raudzījās ar aizdomām. Buenosairesas arhibīskaps pat neatbildēja uz ticīgo lūgumu pēc tradicionālās Sv. Mises. Taču pamazām ticīgie organizējās, izmantojot kontaktus internetā un citu valstu pieredzi, īpaši redzot savu bīskapu sliekšanos uz modernisma pusi. Tagad pusē no 66 Argentīnas diecēzēm ir pieejama tradicionālā Sv. Mise, kopā 54 vietās – pusi apkalpo diecēžu priesteri, otru pusi – Sv. Pja X brālība, kura valstī darbojas jau sen un kurai tur arī ir seminārs. Tiek organizēts arī tradicionālistu svētceļojums uz vienu no Dievmātes svētvietām, kur piedalās daudz jauniešu, kā arī konsekrēto personu. T. Difurkas secinājums: ja iesākumā ir kaut maza ticīgo grupa, kaut vai pieci cilvēki, kuri ir neatlaidīgi un saprātīgi, tad labais par spīti ekleziālā progresīvisma liktajiem šķēršļiem izplatās pats no sevis – kā no sēklas, kas kritusi auglīgā zemē.

Mons. Nikolā Bukss (Bux) savā lekcijā pārlūkoja liturģisko likumdošanu no pāvesta Pija XII enciklikas Mediator Dei (1947. g.) līdz Benedikta XVI Summorum Pontificum. Abi minētie dokumenti ir pretlīdzeklis tādai pēckoncila liturģijas svinēšanai, kad celebrants izturas, it kā Dieva nebūtu, pakļaujot ticīgos savai patvaļai. Ja hierarhija tiecas atmest to, kas bija svēts, Baznīcas pagātni un tradīcijas, tā nojauc arī pamatu savai autoritātei. Uzsverot, ka liturģija ir semper reformanda, referents tomēr iebilda pāvesta Franciska reiz teiktajam, ka liturģijas reforma esot neatgriezeniska. Neviena reforma nav neatgriezeniska, taču nav runa par atpakaļgaitas ieslēgšanu, bet gan – došanos uz priekšu. Reformas trūkumi ir ikviena acu priekšā: pirmkārt – ticības zudums Dieva tautas vidū. Šīs negatīvās sekas ar pacietību jāpārvar. Kamēr, pāvesta Benedikta XVI vārdiem runājot, ticības uguns izdziest daudzās vietās, tradicionālā liturģija no jauna reprezentē Dieva klātbūtni pasaulē dvēselēm īpaši intensīvā veidā. Runātājs saistīja liturģijas sabrukumu ar krīzi Baznīcā, norādot uz notikumiem Vācijā un Beļģijā, kas atgādina Lutera laikus. Tikmēr patiesai reformai vajadzīga pacietība, un katrs šķērslis jāuztver kā Dieva svētības zīme, jo tikai ceļš uz ļauno ir gluds un bez šķēršļiem.

Žurnālists-vatikānists Aldo Maria Valli tradicionālā Romas rita Sv. Misi salīdzināja ar laukā apslēpto mantu vai dārgo pērli, kuras dēļ evaņģēlija līdzībā minētais atradējs pārdeva visu, lai to iegūtu. Viņš pats un daudzi, kurus viņš intervējis, bija atklājuši šo dārgumu, kurš bija ticis slēpts no vairākām paaudzēm un arī tagad nereti atrodams nomaļās vietās, neērtos laikos, kurus reizēm tiek aizliegts atklāti izziņot. Taču tie, kuri to atklāj, ir apņēmības pilni pie tās turēties un nevēlas nekad vairs to pazaudēt. “Mēs ticējām, jo mums tā stāstīja, ka “jaunā” Mise ir tikai “vecās”tulkojums, lai tā kļūtu saprotama. Bet mēs atklājām, ka Sv. Pija V Misei, kas ir visu pāvestu Mise līdz Pāvilam VI, nemaz nav nepieciešams tulkojums, jo tās žesti, zīmes, debešķīgie teksti, klusuma brīži pa taisno uzrunā sirdi. Nekas nav jāizskaidro. Kā degošais ērkšķu krūms, kā uguns mēles pār apustuļiem Vasarsvētkos – tā ir Noslēpuma zīme, kas mūs uzrunā. Gaismas un atpestīšanas noslēpums.” A. M. Valli lekcijas pilns teksts arī ir publicēts – itāliski, kā arī angļu un vācu tulkojumā.

Amerikāņu teologs un komponists Pīters Kvasņevskis (Kwasniewski), kurš pēdējos gados kā publicists un lektors ir ieguldījis milzīgu darbu tradicionālo latīņu ritu aizstāvībai savā priekšlasījumā pievērsās pāvesta varai un tās iespējamajām robežām liturģijas regulēšanā, kā arī salīdzināja procesu, kas noveda pie Romas misāles Tridentes izdevuma, ar to, kura rezultātā radās 1969.–1970. g. izdotā jaunā Romas misāle. Secinājums – tie ir ļoti atšķirīgi, un abus būtu maldinoši apzīmēt ar vienu un to pašu vārdu “reforma”.  Ja pirmajā gadījumā tika kodificēts gadsimtiem ilgi pāvesta kūrijā svinētais Sv. Mises rits, tad otrajā tika radīts pavisam jauns rits, kura veidošanu pat neprasīja Vatikāna 2. koncils. Lekcijas pilns teksts pieejams angliski, kā arī vācu tulkojumā (1. d., 2. d., 3. d., 4. d., 5. d., 6. d.; cits tulkojums)

Organizācijas Paix liturgique vadītājs Kristiāns Markāns (Marquant) noslēdza konferenci savā ierastajā optimismā, kas viņam gadu garumā ļāvis doties daudzās cīņās tradīcijas labā, vispirms jau Francijā, sekojot Sv. Žannas d’Arkas devīzei “Lai cilvēki cīnās, Dievs dos uzvaru.” K. Markāns uzsvēra,  ka tradicionālisti nav ne nostaļģiķi, nedz “pēdējie mohikāņi”, bet gan tā ir tradicionālās Mises garīgā auglība, kas sevi parāda arvien lielākā skaitā paaicinājumu. Jau 1976. gadā 43% kāda Lionas laikraksta aptaujāto Francijas katoļu uzskatīja, ka jaunā liturģija ir attālinājusi ticīgos no Baznīcas. Paix liturgique gadu gaitā pati ir pasūtinājusi profesionālas aptaujas vairākās valstīs, ne tikai Eiropā, un gadu gaitā ir apstiprinājies, ka 25–45% katoļu labprāt redzētu tradicionālo Sv. Misi pieejamu savās draudzēs, bet tikai 8–15% uzskata, ka nekad tādu Misi negribētu apmeklēt. Tādējādi viņaprāt visi mēģinājumi ierobežot tradicionālā rita pieejamību ir tradīcijas nīdēju vājuma un tradicionālās kustības spēka izpausme, jo ja tradicionālā Mise un citi dievkalpojumi interesētu tikai kādu izmirstošu grupiņu, nebūtu vērts pūlēties tai likt šķēršļus. Var radīt problēmas priesteriem un konsekrētajām personām, bet laju pieprasījums un tradicionālās Mises misionāriskais spēks darīs savu, un šķēršļi ar laiku zudīs.

Dievkalpojumi

Vesperes Panteonā. Ikgadējais svētceļojums nebija iedomājams bez svinīgiem dievkalpojumiem slavenos Romas dievnamos, nedz bez personīgas lūgšanas. Vakarā pēc konferences Mocekļu Dievmātes bazilikā jeb Panteonā notika Pontifikālvesperes svēto apustuļu Sīmaņa un Jūdas svētkos, kuras vadīja Itālijas bīskapu konferences prezidents, Boloņas arhibīskaps Mateo kardināls Cupi (Zuppi), kurš teica arī sirsnīgu sprediķi. Iepriekš jautāts, vai pāvesta Franciska dekrēts Traditionis custodes var darīt problemātisku viņa piedalīšanos šādā pasākumā, kardināls atbildēja: “Nē, es domāju, ka tā ir direktīva, ko pāvests uzskatīja par lietderīgu, un tā jāpiemēro ar lielu apdomu un lielu atbildības sajūtu.”

Adorācija Sv. Celsa un Juliāna bazilikā. Sestdienas, 29. oktobra rīta programma sākās ar euharistisko adorāciju Svv. Celsa un Juliāna bazilikā. Šis dievnams Tibras kreisajā krastā iepretim Vatikānam ir viena no vietām, kur kalpo Kristus Karaļa institūta priesteri un tradicionālā latīņu Mise tiek noturēta katru dienu, svētdienā  – pat četras reizes dienā.

Svētā Mise Vatikāna bazilikā. Šī baznīca bija arī sākumpunkts priesteru, konsekrēto personu un daudzu jo daudzu ticīgo laju procesijai pa Romas ielām un pāri Tibrai uz Vatikāna Sv. Pētera baziliku, kur – kā jau katru gadu šajā svētceļojumā – tika noturēta svinīga Sv. Mise kā visa pasākuma kulminācija – pie apustuļu vadoņa katedras un virs viņa kapa vietas. Celebrants bija Svētā Krēsla Valsts sekretariāta pārstāvis un viens no pāvesta ceremonijmeistariem mons. Marko Agostini, korī asistējot daudziem prelātiem un priesteriem, t. sk.kardinālam Brandmilleram. Šai Sv. Misei ir vairākas fotoattēlu kolekcijas (1. daļa, 2. daļa, 3. daļa, 4. daļa). Iespaidus par dievkalpojumiem var gūt arī no videofragmentiem: atmosfēra un sapulcējusies tauta pirms Sv. Mises; ērģeļu priekšspēle un garīdznieku procesija uz altāri; videomontāža no šī un citiem dievkalpojumiem svētceļojuma ietvaros un daži citi.

Sv. Mise baznīcā S. Trinita dei Pellegrini Svētceļojuma pēdējā dienā – Kristus Karaļa svētkos – 30. oktobrī dalībnieki varēja apmeklēt tradicionālās svētās Mises, kas svētdienās notiek Romā. Liekas, ka tās ir vismaz trīs vietas. Baznīcā S. Trinita dei Pellegrini kalpo Sv. Pētera brālības priesteri un tajā mājvietu radusi personālā draudze, kur viss pastorālais darbs notiek tikai tradicionālā rita kontekstā. Reportieri kārtējo reizi atzīmēja lielo jauniešu un ģimeņu skaitu ticīgās tautas vidū (foto– un videogalerija). Jāsecina, ka šis lūgšanu un ticības apliecinājuma notikums parāda tradicionālās katoļu vides dzīvīgumu un augsmi par spīti arī tīšām liktiem šķēršļiem. Sursum corda …