Bernardus valles, colles Benedictus amabat, Franciscus oppidos, magnas Dominicus urbes

Viduslaikos tapušais pantiņš (“Bernards ielejas mīlēja, Benedikts kalnus, Francisks miestiņus, Dominiks pilsētas lielas”) rāda, kā tauta novērojusi četru populāro reliģisko ordeņu prioritātes darbības vietas izvēlē: daudzi benediktiešu klosteri tiešām atrodami kalna virsotnē, Sv. Bernarda reformas sekotāji cistercieši bieži apmetās upju ielejās, kur attīstīja lauksaimniecību un ražošanu, kurai noderēja tekoša ūdens spēks, bet 13. gs. jaunizveidotie ubagotāju ordeņi – franciskāņi un dominikāņi – savu sludināšanas apustulātu attīstīja pilsētās, arī lielajās pilsētās, kurās dibināja universitātes.

Svētā Benedikta svētki – 21. marts  – ir labs iegansts iepazīstināt lasītājus ar benediktiešu klosteri San Benedetto in monte (Sv. Benedikts kalnā), kurā tiek praktizēts tradicionālais Romas latīņu rits. Pirms doties uz Starpautiskās Federācijas Una Voce Ģenerālo asambleju, šo rindu autoram izdevās īstenot senu ieceri apmeklēt Rietumeiropas mūku kustības patriarha Svētā Benedikta un viņa māsas Sv. Sholastikas dzimto pilsētu Norču (itāliski Norcia, latīniski Nursia), kur pēc ilgāka pārtraukuma bija atkal apmetušies Sv. Benedikta sekotāji un šā gada februārī jau atskatījās uz sava nodibinājuma ceturtdaļgadsimtu. Dodoties uz turieni, bija iespējams pārliecināties par augšminētā dzejolīša patiesumu, jo aiz vilciena Roma–Ankona vagona loga apvidus tiešām kļuva arvien kalnaināks, līdz skatam pavērās vairs tikai stāvas nogāzes, kas mijās ar tuneļu sienām. Pārsēšanās vieta Spoleto arī atrodas Umbrijas kalnu nogāzē. Tālāko ceļu līdz Norčai var mērot ar autobusu pa šoseju, kura šķērso vēl vienu Umbrijas kalnu grēdu, līdz atkal kalni nedaudz pašķiras un skatam paveras pilsētiņa ar cietokšņa mūru ieskautu centru.   

Tā kā vizīte klosterī bija iepriekš pieteikta, Norčā pie autobusa pieturas ceļotāju jau gaidīja bārdains mūks. Tas bija brālis Bartolomejs, kurš šeit nonācis no Polijas. Tā kā bija jau vakars, mūks vispirms ar auto pa stāvu ceļu kalnup savu ciemiņu aizveda uz klostera kapelu, kur drīz sākās Kompletorijs. Mūki šeit dzied visus Kanonisko stundu dievkalpojumus – septiņus dienā un vienu – garāko – naktī, uz mata tādā kārtībā, kādu to 5.–6. gs. mijā savā klostera regulā (angļu tulkojums, cits tulkojums ar komentāru) aprakstījis Sv. Benedikts. Kompletoriju dzied no galvas; mākslīgais apgaismojums nav vajadzīgs. Tumsā kora solos bija saskatāmi kādi padsmit mūki. “Draudzes” galā  – kāds desmits pasaulīgo ļaužu, tajā skaitā – svētceļnieku grupa no Igaunijas, kas šajā vietā ne pirmo reizi.

Tas, ka klosteris patiesi atrodas augstu kalnā ar skatu uz Norčas pilsētu, ir dabas katastrofas sekas. Līdz 2016. gada vasarai mūki dzīvoja pilsētas centrā pie Sv. Benedikta bazilikas un arī dievkalpojumus noturēja šajā dievnamā. Izveidojās laba sadarbība gan ar diecēzi, gan ar pilsētas varas iestādēm. Taču minētā gada rudenī zemestrīce pamatīgi izpostīja daudzas pilsētas Umbrijā. Stipri cieta arī Norčas vēsturiskais centrs, lielā mērā sagrauta arī bazilika un klostera telpas; par laimi cilvēku upuru nebija. (Par Norčas pilsētu un mūku dzīvi tajā īsi pirms zemestrīces var izlasīt Džūliāna Kvasņevska bagātīgi ilustrētā reportāžā.)

Dieva apredzība un daudzie klostera draugi (pie kuriem jāpieskaita arī pašvaldība) palīdzēja mūkiem iegādāties pamestu kapucīniešu konventu kalnā ārpus pilsētas, kas gan bija nolaistā stāvoklī, bet no zemestrīces nebija stipri cietis. Palīdzēja arī tas, ka pirmie mūki klosterī bija amerikāņi, kuriem dzimtenē palika ne mazums draugu un līdzjutēju, bet ASV pilsoņi, kā zināms, fundraising (līdzekļu vākšanas) lietās ir lieli meistari. Tagad kopienas dzīvei stabilizējoties ir paaicinājumi arī no Itālijas un citām valstīm. Potenciālie ziedotāji tiek uzrunāti gan ar interneta vietnes, gan ar ik ceturksni pa pastu izsūtīta drukāta biļetena palīdzību, kur tiek atspoguļota gan klostera dzīve, gan celtniecības darbu gaita. Lieki atgādināt, ka arī šo darbu veic Norčas mūku garīgie bērni ASV. Pašā klosterī tagad ir ap divdesmit mūku, vairāki no viņiem ir iesvētīti par priesteriem.

Tā nu mūki, apmetušies pagaidu dēļu barakās un saliekamajās mājiņās, jaunajā īpašumā uzsāka vairākus gadus ilgu dzīvi būvlaukuma apstākļos, vispirms izremontējot Žēlsirdības Dievmātei veltīto kapelu, kurā ir sagalabāti daži sakrālās mākslas darbi no iepriekšējo lietotāju kapucīniešu laikiem. Citi dievnama iekārtojuma elementi gan iegādāti no vietām, kur tie kļuvuši nevajadzīgi, gan – kas īpaši svarīgi – pasūtināti no jauna, tādējādi dodot iespēju seno amatu mūsdienu meistariem un māksliniekiem saglabāt un attīstīt savas prasmes.  Gan veco ēku atjaunošana, gan jauno celšana noris Itālijas būvuzraudzības un pieminekļu aizsardzības iestāžu pārraudzībā, izmantojot labākās antiseismiskās tehnoloģijas.

Klostera dibinātājs tēvs Kasiāns Folsoms, OSB, ir liturģikas speciālists un profesors benediktīniešu augstskolā Sant’Anselmo Romā. Viņš nāk no ASV un tur arī vispirms kļuva par mūku 1979. gadā Sv. Meinrāda klosterī, kas atradās netālu no viņa studiju vietas Indiānas universitātē. Ordinēts par priesteri 1984. gadā, viņš 1993. gadā tika nosūtīts studēt uz jau minēto Sant’Anselmo. Viņa stāstu par to, kā tika dibināts Norčas klosteris, kā brāļi nonāca pie senā Romas rita un dažas mūka dzīves atziņas varam gūt no intervijas, kuras daļējs atstāsts un izvēlēti tulkoti fragmenti atrodami šā raksta beigās.

Tā kā Sv. Benedikts ir noteicis, ka iepretim Dieva darbam (t.i. kopīgai lūgšanai) nekam citam nevar tikt dota priekšroka („Operi Dei nihil praeponatur“), tad mūku ikdienā kopīga Dieva slavēšana jeb lūgšana korī aizņem ievērojamu daļu laika. Garākais no Kanonisko stundu dievkalpojumiem – Vigilijas – oktobra pēdējā nedēļā sākas 5:10 no rīta. Tā kā vasaras laikā (pēc Sv. Benedikta regulas tas ilgst no Lieldienām līdz oktobra beigām) šis dievkalpojums ir īsāks, tam uzreiz seko rīta lūgšana – Laudes. Ziemā, kad garākas naktis, arī Vigilijas ir garākas, sākas ap pustrijiem naktī un no Laudēm tās atdala pārtraukums līdz saullēktam. Dienas lūgšanu laiks tiek noteikts pēc laika intervāla starp Saules lēktu un rietu attiecīgajā dienām, t.i. pēc Saules pulksteņa. Izmantojot nedēļas vidējo skaitli, tiek publicēts dievkalpojumu saraksts katrai nedēļai, ko var atrast arī klostera interneta vietnē – seno tradīciju un mūsdienu komunikācijas apvienojums.

Vigilijas pārsvarā tiek skandētas uz vienas nots (recto tono), savā melodijā mūki nodzied vienīgi himnu. Lielākos svētkos – tad gan visi teksti tiek izdziedāti liturģiskajās grāmatās dotajās gregorisko dziedājumu melodijās. Arī Laudēs un pārējos stundu dievkalpojumos ik dienas tiek izmantotas gregoriskās melodijas. Kad beigušās Vigilijas un Laudes, mūki uz brīdi izklīst savos darbos, ciemiņiem tiek nedaudz brīva laika klusai lūgšanai, pārdomām, vai kāju izlocīšanai laukumā kapelas priekšā, jo jau drīz – plkst. 7:45 – sākas Prīma, kas ietver arī lasījumu no Regulas, lai klostera iemītniekiem ik dienas tiktu atgādināts kāds punkts no viņu dzīves likuma.

Terca tajā dienā sākas plkst. 10:10, un tai tūlīt seko Svētā Mise. Šis klosteris droši vien ir viena no retajām vietām, kur arī darbdienās ir svinīga Mise, gan ar visiem dziedājumiem, gan ar diakona un subdiakona kalpojumu. Ņemot vērā, ka mūkiem ik dienas jāizdzied tik daudz dievkalpojumu un citu dienas darbu vidū – darbs klostera saimniecībā un klostera ēku restaurācijā un jaunbūvēs, kā arī Sv. Rakstu un citas garīgās literatūras studijas – viņiem nevarētu būt daudz laika mēģinājumiem, pārsteidza ļoti labā balsu tīrība un saskaņa klosterbrāļu starpā. Sarežģītākos Sv. Mises dziedājumus gan dziedāja neliela grupa (skaņu paraugs), taču visumā izlīdzināts un saskanīgs dziedājums, turklāt visai raitā tempā, bija arī dziedot visiem kopā Kanonisko stundu psalmus un himnas (piem., 1, 2) vai arī Sv. Mises nemainīgās daļas (piem. Agnus Dei).

Klosteri apņem lauksaimniecības zeme, kur mūki audzē daudz ko no dzīvei nepieciešamā, ir arī aitu ganāmpulks, kuru uzmanīt palīdz ganu suņi. Vēl viens labi pazīstams ienākumu avots ir klostera alus darītava. Tā reiz atradās Norčā un atšķirībā no klostera un bazilikas samērā maz cieta zemestrīcē, tomēr telpas un iekārtas vairs nebija īsti labi derīgas ražošanai, tāpēc nācās šo īpašumu pārdot. Kā pastāstīja brālis Bartolomejs, mūki tagad periodiski nomā iekārtas kādā alus darītavā Spoleto: aizbrauc turp, saražo kārtējo alus partiju un ved prom.  Jauna brūža celtniecība ir nākotnes plānos. Alu, arī ar starptautisku piegādi, var pasūtināt klostera vietnē. Starp citu, Norčas mūku alus tika piegādāts arī kardināliem Romā 2013. gada konklāva laikā, kurā tika ievēlēts pāvests Francisks. Ņemot vērā klostera novietojumu, svētceļniekiem un viesiem ir arī lieliskas iespējas pastaigām kalnos. Jauko ciemošanos noslēdzot, palika mazliet žēl, ka šoreiz nebija iespējams klosterī pavadīt ilgāku laiku.  

Jau pēc atgriešanās Romā pienāca ziņa, ka divas dienas vēlāk notikusi klostera jaunās viesu mājas atklāšana. Kā dāvanu uz klostera 25 gadu svinībām to bija sponsorējusi Ungārijas valdība (tā atbalstījusi arī dažu Itālijas dievnamu atjaunošanu pēc zemestrīces), un atklāšanā bija klāt Ungārijas vēstnieks pie Svētā krēsla Edvards fon Habsburgs. Tagad, pavasarī pienāk ziņas, ka atjaunojamajā klostera ēkā ekspluatācijā nodotas jau vairākas telpas, un uzbūvēta jauna mājiņa vārtu sargam un klostera veikaliņam attēlā redzamo pagaidu būdiņu vietā.

[Papildināts 30.06.2024.] Kā dāvana no Sv. Krēsla klostera 25 dibināšanas gadskārtā bija 2024. g. 25. maija dekrēts par abatijas statusa piešķiršanu Norčas klosterim. Par savu abatu 28. maijā mūki ievēlēja līdzšinējo prioru t. Benediktu Nivakovu, OSB. Internetā atrodams arī video par klostera dzīvi Norčas pilsētā pirms zemestrīces, kur intervēts dibinātājs un pirmais priors t. Kasiāns Folsoms sakarā ar skaņu CD Benedicta producēšanu, kurā fiksēti mūku izpildītie gregoriskie dziedājumi.

Bet nu – ieskats intervijā ar Norčas klostera dibinātāju un pirmo tā prioru tēvu Kasiānu Folsomu. Pilnu Džūliāna Kvasņevska veiktās intervijas tekstu var izlasīt internetā angliski. Lūk, ko tēvs Kasiāns stāsta par ceļu uz jauna klostera dibināšanu:

Man dzīvojot šeit Sant’Anselmo kļuva skaidrs, ka vēlējos autentiskāku mūka dzīvi, jo Sant’Anselmo bija tāds kā visu pasaules klosteru mazākais kopsaucējs …, tas ne visai apmierināja. Man vienmēr bijuši augsti mūka dzīves ideāli, un es meklēju, ko darīt.

Ideja dibināt klosteri viņam kādu dienu ienākusi prātā vienā mirklī, kā t. Kasiāns pats domā, no Dieva iedvesmas. Vēlāk atgriezies ASV, viņš ieceri pārrunājis ar Sv. Meinrāda klostera abatu, kurš devis tai savu svētību. Bet pagāja vēl trīs gadi, pārbaudot šo ideju, vai tā tiešām ir no Dieva, līdz 1998. gadā Benediktīniešu ordeņa abats-primāts vērsās pie t. Kasiāna ar ieceri izveidot klosteri turpat Sant’Anselmo, lai tas garīgi un materiāli aprūpētu universitāti. Kad abata-primāta amatā 2000. gadā stājās cits mūks ar citiem plāniem, jaunajai kopienai bija jārod cita vieta, un Spoleto-Norčas bīskaps ielūdza viņus Sv. Benedikta dzimtajā pilsētā. 

Jautāts par ceļu tradicionālo liturģiju, tēvs Kasiāns vispirms atzīst, ka Sv. Meinrāda klosterī tika izmantota tikai Romas rita jaunā forma. Bet kā viņš nonāca līdz tradicionālajai Sv. Misei?

Pamazām. Studējot Sant’Anselmo, piederēju tā sauktajai Latīņu kapelai, kas bija viena no vairākām grupām pēc valodas pazīmes, kuras ik dienas lūdzās Laudes un Vesperes. Latīņu kapelā es iemācījos upurēt Novus ordo Sv. Misi latīniski.

Tā pamazām viņš atklājis skaistumu svinēšanā latīniski, lai arī pēc jaunās kārtības, bet ar gregoriskajiem dziedājumiem, kuri pamatā ir tie paši, kas senajā ritā.

Bet bija vēl viens solis ceļā uz seno Misi. Liturģijas studiju gaitā ieinteresējos par Bizantijas ritu. Kādu vasaru divus mēnešus pavadīju Grieķijā, Bizantijas studiju mājā un apmeklēju Svēto kalnu Atonu. [..] Caur Bizantijas ritu atklāju citu liturģijas etosu. Tas ir būtiski: es atklāju tradicionālo latīņu Sv. Misi caur Bizantijas ritu, to līdzīgā etosa dēļ.

[..]  Sant’Anselmo satiku mūku no Lebarrū, kurš arī tur studēja. Viņš ielūdza mani uz ciemos savu klosteri, kurp arī devos. [..] Mani burtiski nogāza no kājām. Kad biju piedzīvojis liturģiju tur, nodomāju: “Lūk, kā tam jānotiek!” Tas bija atskārsmes brīdis. Ārkārtīgs skaistums, no kā man aizrāvās elpa. Es jau biju studējis tās lūgšanas no akadēmiskā skatu punkta (liturģijas vēsturē utml.), bet tagad viss bija redzams vienā veselumā.

Senajā Misē priestera personībai nav nozīmes. Tikai viņa amatam. Viņš un tauta kopīgi ir pavērsušies pret Kungu. Conversus ad Dominum. Tāpēc priestera loma ir objektīva, ne subjektīva, tāpēc viņš it kā pazūd. Protams, viņš ir mediators starp tautu un Dievu, ved to pie Dieva, bet struktūras objektivitātes dēļ viņš izzūd. Tā arī jābūt, jo Misē galvenais nav priesteris, bet Dievs. Jaunajā Misē – gan tādēļ, ka priesteris kalpo ar seju pret tautu, gan dēļ daudzajām iespējām priesterim iespraust savus komentārus, visa tā spontānuma dēļ – priestera loma kļūst ļoti subjektīva. Viņš tāpēc fokusē uzmanību uz sevi, un tādējādi Jaunā Mise ir ļoti klerikalizēta, jo viss griežas ap priesteri, atšķirībā no senās Mises. Diemžēl.

Intervētājs uz tālāko sarunu vedināja ar psalma pantu: “Nesiet taisnības upuri un paļaujieties uz Kungu. Daudzi saka: “Kas tad mums parādīs labo?”” Vai nav tā, ka jauniešiem mūsdienās dievkalpojumā netiek parādīts “labais”, kas viņus vilktu pie Dieva, vadītu uz priestera vai reliģisko paaicinājumu? Ko tēvs Kasiāns par to teiktu?

Labo lietu ir tik daudz. Mūsu ticības, liturģijas, lūgšanas, misticisma tradīcija …. Tās ir ārkārtīgi labas lietas, un tās ir atrodamas, bet cilvēki nav ar tām iepazīstināti, nezina par tām neko. Viņi redz citas Baznīcas izpausmes – “sociālo aktīvismu” un “laba darīšanu.” Jā, darīt labu ir svarīgi un teicami, bet bieži pietrūkst transcendentā. Tā vienkārši “darīt labu” nav pietiekama motivācija dāvāt visu savu dzīvi Dievam. Motivācijai jābūt – vienotībai ar Dievu. Domāju, ka esam tiešām apzaguši sevi, atmezdami tradīcijas bagātību, kura fokusējas uz Dievu. Tā neatsakās no labiem darbiem, nē taču. Bet fokuss tai ir uz Dievu.

Par Kristus vārdu “Daudz ir aicināto, maz – izredzēto” attiecināmību uz paaicinājumiem, no kuriem ne visi ir izdevušies, t. Kasiāns sacīja:

Drīzāk ir tā, ka daudzi ir aicināti, bet maz ir to, kuri aicinājumam atbild, – tā jāsaprot “izredzētība”. Un nedaudz viņu ir tāpēc, ka pārējiem – tāpat kā bagātajam jauneklim no evaņģēlija – daudzas citas lietas virspusēji raugoties šķiet pievilcīgākas. Ja vien viņi būtu piedzīvojuši to, par ko iepriekš runājām, viņi būtu ieraudzījuši citu skaistumu! Tas mainītu viņiem lietu uztveri.

No daudziem, kuri apmeklē tradicionālo liturģiju, ir dzirdēts, kā viņus aizgrābis Sv. Mises skaistums. Tēvs Kasiāns no savas pirmās Mises ne ko tādu neatceras:

Bet ir interesants moments. Ja skatās no mūka dzīves skatpunkta, klostera dzīves paaicinājums ir pirmajā vietā, priesteriskais – otrajā. Tas ir pretēji, nekā daudzi dievbijīgi ļaudis mēdz domāt. Bet klosterī ir tā: tavi mūka solījumi ir pirmajā vietā, priesterība – pēc tam. Priesterība ir cēla, brīnumaina, bet mūkam-priesterim jādara jebkas, ko nepieciešams paveikt klosterī. Viņu var norīkot svinēt Sv. Misi, viņu var norīkot mazgāt traukus. Viņu var norīkot uzklausīt grēksūdzes, vai arī – slaucīt grīdu. Kaut kā tas viss saskan, un savā ziņā tam nav nozīmes. Arī dvēseļu aprūpe, ko var veikt mūks-priesteris, ir integrēta viņa klostera dzīvē. Tā nav viņa aicinājuma alfa un omega, bet atvasinājums no mūka harizmas. Tāpēc ir atšķirība starp pasaulīgo priesteri, kuram priesterība ir viss, un mūku, kuram būt mūkam ir viss.

Brīnišķīgais mūka paaicinājumā ir tas, ka Dievs ir pirmajā vietā. [..] Kad biju mazs zēns,” stāsta tēvs Kasiāns, “māte man iedeva bilžu grāmatu ar Bībeles stāstiem. [..] Tā nonācu līdz stāstam no Iziešanas grāmatas 3. nodaļas – par degošo ērkšķu krūmu. [..] Un tur bija rakstīts tieši kā Svētajos Rakstos teikts, ko Dievs sacīja no krūma: “Es esmu, kas esmu.” Pat kā tikai piecus gadus vecs bērns es nodomāju: “Tā neviens nerunā. Tas ir ļoti neparasti!” Es izjutu brīnumainu Dieva pievilcību tieši šajā neparastumā, viņam atklājot savu vārdu, ļoti dīvainu vārdu. Mūka dzīvē ir daudz brīžu, kad tu satiec dzīvo Dievu. Tas arī ir mērķis un – kā Svētais Jānis Kasiāns rakstīja – Svētā Gara iemājošana un ikdienas Kristus apmeklējums dvēselē. Visa pārējā dzīve ir pakārtota tam, kas nozīmē askēzi un cīņu ar saviem netikumiem, un realitātes pazīšanu, kāda tā ir, un cenšanos visas lietas virzīt uz Dieva pielūgsmi, kas nozīmē skaistumu un mūziku, un liturģīju, un arhitektūru, – visu. Bet tas arī nozīmē fokusu uz slāpēm pēc Dieva, ilgām pēc Dieva. Man nav nekā cita uz pasaules, ko es vēl vairāk vēlētos darīt.