Šodien latīņu rita ordinārajā formā ir lasījumi par divām atraitnēm: Sareptas atraitni, kas bada laikā atdeva pravietim Elijam pēdējo pārtiku (1 Ķēn 17, 10-16), kā arī atraitni, kas noziedoja Svētnīcā pēdējās divas monētas (Mk 12, 38-44). Priesteri šajā gadījumā bieži sprediķo par paļāvību uz Dievu, izdevumā „Mieram tuvu” priesteris D. Abrickis sniedz tam ļoti labu piemēru, ko der izlasīt.

Vai mums ir paļāvība uz Dievu liturģiskā un doktrinālā „bada” laikā? Vai mums pietiek ticības vērot dziļu šķelšanos jautājumā par Evaņģēlija ticamību un Sakramentu būtību pēdējā Sinodē? Vai pietiek noturības noskatīties, piemēram, kā krišnaīti veic kulta darbības katoļu dievnamā „starpreliģiju lūgšanas” ietvaros (Ņujorkas centrā, ir īss video, labi lasītāju komentāri angliski: kauns pirmo gadsimtu mocekļu priekšā, dievnams jākonsekrē vēlreiz)?

Priestera D. Abricka vārdi ir universāli, tāpēc ļoti labi ir piemērojami tradicionālajiem katoļiem.

Mēs, kristieši, esam kļuvuši pārlieku piesardzīgi. Mēs vēlamies būt droši, gribam zināt, kas notiks, vēlamies, lai viss būtu salikts pa plauktiņiem, un, ja tā nav, mēs neriskējam. [..] Lai dzīvē varētu kaut ko sasniegt, ir nepieciešams uzņemties risku. Bet ir jāriskē ar ticību. Tomēr daudzi netic – viņi baidās. Kristietība un Baznīcas dzīve ir piedāvājums drosmīgiem cilvēkiem.

Tradīcijas un ticības aizstāvēšana prasa zināmu drosmi darīt lietas, kas dažiem labiem cilvēkiem var nepatikt. Bet…

„Ja Dievs par mums, kas ir pret mums?” (Rom 8,31)