Baznīcas kalendārs – tautas kalendārs: Mārtiņdiena


Kas dimd, kas rīb ap istabiņu?
Mārtiņa gailīši dancīti veda,
Mārtiņa vakaru sagaidīdami.

Pazīstamā latviešu tautasdziesma atgādina mums par Baznīcas svētkiem 11. novembrī, kas ir starp senākajiem liturģiskajā kalendārā. Kā mums vēstī Katoļu enciklopēdija, svētais Mārtiņš ir dzimis ap 316. g. tagadējās Ungārijas teritorijā (tās daļa Donavas labajā krastā ietilpa Romas impērijas sastāvā). Miris Kandā (Candes) netālu no Tūras (Tours) Francijā. Jau drīz pēc nāves viņu sāka godināt kā svēto, un viņa kults bija ļoti populārs līdz pat jaunākajiem laikiem, kad to mazliet aizēnoja citi, nesenāk ieviesti svētki.

Ka sv. Mārtiņa svētkiem bija ievērojama vieta arī Baznīcas kalendārā Baltijas zemēs liecina arī šīs dienas iekļūšana folklorā un paša svētā tēla folklorizēšanās. H.von Bruinings grāmatā par liturģiju viduslaiku Livonijā raksta, ka Mārtiņdiena (11. novembris) līdzīgi apustuļu svētkiem (foklorā, piem., Pēteri, Jēkabi, Simjūdi) bija starp kalendāra “sarkanajām” dienām un tāpēc obligāti atzīmējami ticīgajiem.

Marģers un Māra Grīna (Latviešu gads, gadskārta un godi, Rīga, 1992) uzskata, ka senajiem latviešiem Mārtiņi iezīmē rudens beigas un ziemas sākumu. Pašam dienas nosaukumam šie autori piekārto diezgan fantastisku etimoloģiju, identificējot Mārtiņu ar kādu senindiešu Saules dievību Mārtaņdu (minētu Rigvēdā). Baznīcas kalendārs gan mums piedāvā mazāk samākslotu izskaidrojumu. Kā lielos svētkos, priesteri noteikti šajā dienā sprediķoja par šī svētā tikumiem un brīnumdarbiem. Baznīcas dzīves izjukšana reformācijas un Livonijas kara rezultātā atstāja tautas garīgumu “savvaļā”, un agrākās tradīcijas un zināšanas gan saglabājās, bet arī dabiskā kārtā pārveidojās.

Vakar Mārtiņš no Rīgas laidās,
Šodien sētā ierībināja.
Deviņi ratiņi, simts kumeliņi,
Trīs simti sulaiņu, bruņotu vīru.

Tā kā Mārtiņš bija militārā tribūna dēls, viņš sekoja tēvam arī karjerā un jau pusaudža gados iestājās armijā. Nācis no pagānu ģimenes, viņš iepazinās ar kristietību armijā, kur tā atklāti izplatījās kopš ķeizara Konstantīna tolerances edikta. Tur viņš, vēl katehūmens būdams, paveica žēlsirdības darbu, ar kuru ir pasaulē visvairāk pazīstams.

Aizbrauks Mārtiņš, norībinās,
Aiznesīs mēteli zobena galā.

Šīs rindas skaidri “atmasko” Mārtiņdienas izcelsmi tautas kalendārā. Kā vēstī 11. novembrim paredzētais lasījums Romas Breviārā, jaunais karavīrs un nākamais svētais reiz pamanījis pie Amjēnas pilsētas vārtiem ubagu bez apģērba, kas Kristus vārdā viņam lūdzis žēlastības dāvanu. Tā kā Mārtiņam nebija nekā cita, kā tikai bruņojums un apģērbs, viņš, pārgriezis savu karavīra apmetni uz pusēm, vienu no tām atdevis ubagam. Mākslinieki ne bez pamata nosprieda, ka apmetni viņš pārgriezis ar savu zobenu, tāpēc arī sv. Mārtiņu Baznīcas mākslā sāka atveidot ar zobenu pārgriežam apmetni (skat. attēlu šī raksta sākumā vai neskaitāmus līdzīgus). Te nu arī “mētelis zobena galā”. Dažs komentētājs vēl atzīmē, ka karavīra militāro “formu” pa pusei apmaksāja valsts, pa pusei – valkātājs pats. Tātad svētais nenodarbojās ar labdarību uz valsts rēķina.

Breviārs tālāk vēstī, ka pēc šī notikuma svētajam parādījies Kristus, tērpies ziedotajā pusapmetnī un sacīdams vārdus, kas tagad skan kā šo svētku Matutīna 1. antifona: “Martinus, adhuc catechumenus, hac me veste contexit” (“Mārtiņš, vēl katehūmens, mani ar šo drēbi apģērba”), atgādinot Evaņģēlija vārdus “Es biju kails un jūs mani apģērbāt” un “ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.” (Mt. 25:36,40)

Pēc kristības pieņemšanas atvaļinājies no armijas sv. Mārtiņš kļuva par sv. Hilarija, Puatjē bīskapa, audzēkni un klēriķi, pēcāk dzīvoja kā vientuļnieks, vēlāk tika ievēlēts par Tūras bīskapu. Šo augsto godu viņš pieņēmis ļoti nelabprāt. Stāsta, ka paradums likt Mārtiņdienas svētku galdā zosi cēlies no tā, ka sv. Mārtiņš starp mājlopiem mēģinājis slēpties no Tūras pilsoņiem, kas centās viņu padarīt par savu bīskapu, bet zosu klaigāšana nodevusi viņa slēptuvi. Katrā ziņā bagātīgais svētku galds bija arī pēdējā iespēja miesīgi stiprināties pirms ļoti sen iedibināta gavēņa, kas ilga no Mārtiņiem līdz Ziemassvētkiem (t.s. quadragesima S. Martini, lai gan bez svētdienām tur tikai 37 dienas, nevis 40). No šī gandarīšanas laika vēlāk radās Advents (Romā četru, bet Milānā – sešu nedēļu garumā).

Sv. Mārtiņš bija arī pirmais svētais, kurš tika godināts ar Baznīcas svētkiem, nebūdams ne apustulis, ne moceklis. Šai svēto kategorijai drīz tika izdomāts apzīmējums (ticības) apliecinātājs. Tā arī skan svētku invitatorijs: “Laudemus Deum nostrum in confessione beati Martini” (“Slavēsim mūsu Dievu svētā Mārtiņa liecībā”). Kā “taisnojoties” par šo jauninājumu svēto hierarhijā cits šo svētku dziedājums paskaidro “Hic est Martinus electus Dei Pontifex, cui Dominus post Apostolos tantam gratiam conferre dignatus est” (“Šis ir Mārtiņš, Dieva izraudzīts bīskaps, kuram Kungs pēc apustuļiem žēlīgi piešķīris šādu žēlastību.” 1. responsorijs).

Bet – kāpēc latviešu Mārtiņiem vārda diena ir 10. novembrī? To būtu jājautā padomju laika kalendāru sastādītājiem. K. Siliņa “Latviešu personvārdu vārdnīca” tikai īsi paskaidro “Mārtiņi svinēti 11., tagad 10. novembrī”. Varbūt varas iestādes nevēlējās, ka daudzu latviešu vārdadiena tiek izmantota kā aizsegs Lāčplēša dienas atzīmēšanai?

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Liturģiskais_gads, Svētie, Tautas kalendārs. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Baznīcas kalendārs – tautas kalendārs: Mārtiņdiena

  1. Anonīms saka:

    Paldies! Labs raksts.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s