Trīs domas sakarā ar teroristisku uzbrukumu Parīzē

1.

Mums jālūdzas par bojā gājušiem un cietušajiem. Vārds „jālūdzas” nav kristiešu pieklājības idioma, jālūdzas pa īstam. Dzīvē ir daudzas lietas, ko mēs nevaram citā veidā ietekmēt. Var piekrist pāvestam , ka notikušais ir viens no trešā pasaules kara fragmentiem.

Kara laikā it īpaši jāķeras pie garīgiem ieročiem.

Requiem aeternam dona eis, Domine, et lux perpetua luceat eis.

2.

Katra nelaime, kura cieš cilvēki, atgādina mums, ka esam mirstīgi.

Lūk, daži Pestītāja vārdi ja kas pirmie nāk prātā.

Mēs nezinām ne dienu, ne stundu, kad būs jānostājas Tiesneša priekšā. Nedrīkstam atlikt atgriešanos un grēksūdzes Sakramentu.

Vai jūs domājat, ka tie astoņpadsmit, uz kuriem nogāzās Siloes tornis un nosita viņus, bija vairāk vainīgi nekā visi pārējie Jeruzalemes iedzīvotāji? Es jums saku: nē; bet ja jūs par grēkiem negandarīsiet, visi tāpat aiziesiet bojā. (Lk 13, 4-5)

Mums nepalīdzēs ne manta, ne uzkrātie diplomi, tāpat kā neprātīgajam bagātniekam.

Un viņš sacīja: Es darīšu tā: nojaukšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus; un tur es savākšu, kas man izaudzis un visu savu mantu.  Un es sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev mantas piekrātas ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un dzīro!  Bet Dievs sacīja viņam: Tu neprātīgais, šinī naktī atprasīs tavu dvēseli no tevis, bet kam paliks tas, ko tu sakrāji? (Lk 12,18-20)

Ejot dzīves ceļu, jāizmanto īsais laiks

Bet ja tu ej ar savu pretinieku pie priekšnieka, pūlies jau ceļā no tā atbrīvoties, lai viņš tevi neaizvestu pie tiesneša un tiesnesis nenodotu tevi tiesas izpildītājam, un tiesas izpildītājs neiemestu tevi cietumā! (Lk 12,58)

3.

Lai nepazustu karā, Eiropai ir svarīgi atgūt kristīgu identitāti. Katrs praktizējošais kristietis ir līdzdalīgs šajā procesā. Mums kā Tradīcijas aizstāvjiem šai sakarā ir īpašs aicinājums.