Gada beigās mūsu sirdis mēdz pildīties ar pateicības jūtām par saņemtajām Dieva žēlastībām. Ne velti arī Baznīca dāvā pilnīgas atlaidas tiem, kas, izpildot arī parastās prasības, 31. decembrī ar dievbijīgu klātbūtni (un varbūt arī ar savu balsi) piedalās himnas Te Deum dziedāšanā baznīcā vai kapellā.¹

Tomēr šis gads mums atgādināja arī par to, ko lūdzamies Visu Svēto litānijā: “No ļaunas un negaidītas nāves – izglāb mūs, Kungs un Dievs.” Vai tā būs ļauna un negaidīta, tas atkarīgs vispirms no mūsu dvēseles stāvokļa attiecīgajā brīdī.

Šā gada 13. novembra masu slepkavības Parīzē (skat. rakstu “Ziņas no Trešā pasaules kara frontes“) izraisīja solidaritātes izpausmes visā Eiropā, un daudzās redzamākajās vietās parādījās Francijas trīskrāsu karoga attēli. Taču paši parīzieši bija atraduši savam to dienu noskaņojumam vēl arī citu simbolu, kas arī mums, katoļiem varētu būt pieņemamāks, nekā bezdievīgās franču revolūcijas radītās republikas karogs. Franču laikraksts “La Monde” 15. novembrī rakstīja, ka Parīzes devīze, kas atrodama pilsētas ģērbonī, kļuvusi pilsētniekiem par pretestības zīmi teroram.

Parīzes lielais ģerbonis (avots – Vikipēdija).

Pilsētas devīze redzama uz kāda nožogojuma Republikas laukumā Parīzē (avots – Vikipēdija).

Fluctuat nec mergitur. Devīze, ko varētu tulkot “Šūpojas, bet negrimst”, atrodama Parīzes ģērbonī jau viduslaikos, bet oficiāli kā tā sastāvdaļa apstiprināta 1853. gadā. Sākotnēji tā gan esot piederējusi Sēnas upes laivinieku ģildei – amatam, kas tur pastāvējis kopš Senās Romas impērijas laikiem.

Dienā pēc terora akta šī latīņu frāze parādījās uz žogiem, uz Parīzes mērijas, dzelzceļa stacijās, skolās, kārtības sargu ķiverēm, gaismas projekcijā uz Eifeļa torņa konstrukcijām. Patiesi, tas ko laivinieki, kuru dienišķā maize bija atkarīga no upes untumiem, attiecināja uz saviem transportlīdzekļiem, to parīzieši – uz savu pilsētu, kas karu, revolūciju un nemieru satricināta tomēr turpina pastāvēt jau vairāk kā divtūkstoš gadu ar savu pievilcību un raksturu.

Atskatoties uz aizvadītajā gadā pārdzīvoto un norūpējušies prātojot, ko nesīs nākamais, katoļi so pašu devīzi varētu attiecināt arī uz Baznīcu. Savā aptuveni tikpat garajā (kā Parīzei) vēsturē tā ir piedzīvojusi daudz satricinājumu. Arī pašlaik laicīgo, bet vēl vairāk – garīgo vētru sacelti viļņi to mētā kā savulaik apustuļu laivu vētrā Galilejas ezerā, taču Kristus apsolījuma dēļ varam būt droši, ka pavisam tā nenogrims, – ne vieglprātības, ne nodevības, ne sabotāžas aktu dēļ no apkalpes locekļu puses; tā brīnumainā kārtā atkal parādīsies virs bangām un arvien uzņems jaunus pasažierus.

(Avots – “Giornale di Sicilia”)

1. Grūti pateikt, cik daudzās no Latvijas draudzēm ticīgajiem ir šāda iespēja. Nav skaidrs, vai aptuveno metrisko parafrāzi “Dievs, mēs Tevi slavējam” var uzskatīt pienācīgu aizstājēju himnai “Te Deum” attiecībā uz atlaidām. Himnai gan ir arī latvisks tulkojums (piem., grāmatā Slavējiet Kungu, Rīgas Metropolijas kūrija: Rīga, 1989, 602. lpp), taču šo rindu autoram nekad nav gadījies to dzirdēt latviski izpildītu kādā baznīcā.