Ziemassvētki Stenbrukā 1904. gadā

M. H. Heistingsa (Hastings)


Šis teksts bija publicēts žurnālā “Downside Review” 1990. gada janvāra numurā (108. sēj., 62. lpp). Autore stāsta par saviem Ziemassvētkiem Stenbrukas (Stanbrook) Mierinājuma Dievmātes klosterī (Vusterā, Anglijā). Varam brīnīties, ka nopietns teoloģisks žurnāls publicē pamatskolnieces atmiņas. Taču tās izceļas ar daudzām mazā cilvēciņa pamanītām dzīves un tradicionālā Romas (benediktiešu) rita detaļām un kalpo gan kā laikmeta liecība, gan neliela sirsnības deva, kas reizēm nāk par labu arī akadēmiskam izdevumam. Tulkojums veikts un šeit publicēts ar izdevēja Downside Abbey Trustees laipnu atļauju (Tulk.)

stanbrook_vespers

Vesperes Stenbrukā (www.kellerbook.com)


(Heistingsas kundze bija dzimusi netālu no Betlfordas Kanādā 1897. gadā. Viņas māte, Meibla Hačinsone, bija ieceļojusi Kanādā dažus gadus pirms tam. Viņa kļuva katoliete un apprecēja Šarlu Donē, frankokanādiešu fermeri Saskačevanā. Pēc viņa nāves viņa ar savu mazo meitiņu atgriezās Anglijā un dažus gadus vēlāk izteica vēlēšanos iestāties benediktīniešu kopienā Stenbrukā. Tajā laikā tur klauzūras iekšienē pastāvēja neliela skoliņa, un mūķenes piekrita, ka Donē kundzes meita arī varēs dzīvot Stenbrukā kā skolniece. Viņai bija seši gadi, kad viņa 1904. gadā sāka iet šajā skolā. Viņas māte iestājās klosterī pēc dažiem mēnešiem, pieņemot reliģisko vārdu Paula. Dāma1 Paula Donē nomira 1961. gadā savā piecdesmit septītajā benediktīnietes tērpā pavadītajā gadā. Lūk, kā Mērija Heizela Heistingsa atceras savus pirmos Ziemassvētkus Stenbrukā.)

Stenbrukas abatijas2 tornī atrodas astoņi zvani, kurus darbina no galerijas, sauktas par tribīni, kas atrodas tieši virs abates kundzes troņa. Kad pienāca mani pirmie Ziemassvētki skolā, tika nolemts, ka man kā septiņgadīgai pietiktu tikai uz Pusnakts Misi būt baznīcā, kur man, skolnieču solā sēžot, īsās kājas mēdza neērti karāties gaisā. Tomēr atstāt mani vienu guļamtelpās, kamēr visas pārējās ies uz Matutīnu, likās neiedomājami. Un tā es gatavojos aizraujošam kāpienam tribīnē, kur man būs ērti jāsēž siltumā, kamēr mūķenes dziedās lielo un ļoti garo Ziemassvētku Matutīnu.3

Māsa Martina aizdedza savu svecīti no gāzes radziņa krustejā un vadīja mani cauri šaurām durvīm un augšup pa akmens vītņu kāpnēm. Viņas otra roka bija aizņemta, turot akmens pudeli ar karstu ūdeni, spilvenu un pāris segu. “Tagad uzmanīgi, Heizelas jaunkundz, turies cieši pie sienas un neklūpi.” Pakāpieni bija augsti, un svecītes gaisma – patumša un drebelīga, tomēr mēs sekmīgi sasniedzām šauro kāpņu laukumiņu, un māsa Martina atvēra tribīnes durvis. Tur jau bija zvaniķe, kas gatavojās uzsākt pirmo zvanu spēli. Uzrāpos uz lūgšanu soliņa un pastiepos uz pirkstgaliem pāri akmens margām. Lejā baznīcā dega visas gāzes lampas, un sveču liesmas dejoja, kad viena no sakristānēm vienu pēc otras aizdedza sveces bronzas svečturos pie konsekrācijas krustiem, ap kuriem bija aplikti vainagi no īves un efejas zariem un akmeņozola ogu čemuriem. Un tālu prom, aiz lielā kaltā dzelzs režģa, bija altārtelpa vienos ziedos un gaismās. Tas bija skaistākais skats, ko jebkad biju redzējusi. Pēkšņi ieskanējās zvani, un es gandrīz nokritu no krēsla. Nekad nebiju bijusi tiem tik tuvu. Kad iedunējās pats lielākais, likās, ka visa tribīne dreb.

Māsa Martina tikmēr kārtoja manu sēdvietu, un nu tā bija gatava: spilvens aiz muguras, soliņš man zem kājām. Biju ievīstīta kā kāpurs kūniņā, karstā ūdens pudele man pie kājām, bet ja pagriezu galvu, varēju noskatīties kā zvaniķe pa kārtai darbojās ar astoņiem zvaniem. Virves staigāja iekšā ārā pa savām ejām koka rāmī, tarkšķēdamas kā kastaņetes. Kad māsa Martina atvēra tribīnes durvis, lai kāptu lejā un pievienotos procesijai, troksnis kļuva tik liels, ka man bija jābāž pirksti ausīs. Kad viņa izgāja, ienāca kāda gados vecāka māsa un nometās ceļos man aiz muguras. Nopriecājos, ka nebūšu šeit augšā viena. Otrā zvanu spēle skanēja zemu un lēni, dunēja tikai lielākais zvans, atkal un atkal ar katru vēzienu satricinot tribīni un manu krēslu. Tad sākās trešā zvanu spēle, un visi zvani ieskanējās pēc kārtas no lielākā zemajām līdz vismazākā augstajām skaņām, bet ne vairs ātri un bezbēdīgi kā pirmajā reizē, bet lēni un svinīgi, – un tad pēkšņi atskanēja ērģeles, zvani apklusa, un es, paliekdamās uz priekšu, varēju redzēt caur margām procesiju ienākam baznīcā. Pirmās nāca divas mūķenes, tad – divas skolas meitenes, viena – nesot abates kundzes sudraba spieķi, otra – lielu dievkalpojuma grāmatu. Aiz viņām lēni un ar lielu cieņu gāja abates kundze. Viņas visas pagriezās pret altāri un kopā locīja ceļus, un tad atkal pagriezās, un es skatījos, kā viņas devās tālāk pa baznīcu un nozuda zem tribīnes. Sekoja mūķenes, iedamas pa pāriem, palocīja ceļus pret altāri, tad devās tālāk, palocījās abatei. Tad pāri šķīrās, un katra gāja uz savu vietu kora solos pretējās pusēs. Pati pēdējā gāja mana māte, nu jau novice, ar savu jauno balto plīvuru.

Parasti, kad mēs gājām iekšā baznīcā, es vienmēr gāju procesijas beigās, un visas mūķenes jau bija ieņēmušas savas vietas. Tas izskatījās pavisam citādi nekā no mana krēsla tribīnē. Kad mūķenes un meitenes, un laju māsas visas bija ienākušas, abates kundze, stāvēdama ar seju pret altāri, paklaudzināja ar mazu sudraba un ziloņkaula klauvēkli un visas nometās uz brīdi ceļos. Tad viņa pieklauvēja vēlreiz, un Matutīns sākās.

Arī dziedājumi skanēja savādāk, nekā tos klausoties no skolnieču sola. Skaņas tagad peldēja man visapkārt. Es sēdēju un izbaudīju tās, savu segu siltumā un omulībā un ar akmens pudeli zem kājām (kura kādreiz bijusi pildīta ar ingveralu). Man acis bija ciet. Kad pamodos, māsa Martina bija noliekusies pār mani un pielika pirkstu pie lūpām. Viņa attina segas, paņēma ūdens pudeli, un es viņai uz pirkstgaliem sekoju cauri šaurajām durvīm un lejup pa vītņu kāpnēm, viņas svecītes liesmiņai trīsot priekšā esošajā tumsā. Kad bijām tikušas lejā un ārā krustejā, viņa izklāja segu uz akmens palodzes un mani tur nosēdināja. Viņa abrīvoja no saspraudēm manu saņurcīto plīvuru un uzsedza man jaunu tīru, un tad vēl klusāk uz pirkstgaliem mēs līdzās gājām pa sānu eju uz baznīcas durvīm. Tas nozīmēja nonākt pavisam tuvu abates kundzes tronim. Tikai aizkars mūs šķīra, un bija sajūta kā spēlējot ļoti satraucošas paslēpes: es nedrīkstu ļaut viņai mani izdzirdēt vai ieraudzīt. Es aizturēju elpu un cieši ieķērusies māsas Martinas rokā nokļuvu “mājās” nenotverta, – tieši baznīcas dibengalā, lielajās durvīs; un viņa klusi nolika mani manā vietā.

Viens no skolnieču soliem bija ērģeļu priekšā, un es vienmēr sēdēju “augšējā” galā, – blakus Klērai Kenjonai, kas bija lielākā meitene skolā. Viņai bija jāuzceļ mani uz sola. Kad viņa bija mani tur uzdabūjusi, viņa drīkstēja mani tā atstāt – uztupinātu galā solam ar augsto atzveltni, kamēr visas pārējās cēlās kājās, palocījās un atkal apsēdās, kā viņas darīja atkal un atkal. Svētdienās, kad bija sprediķis, es nošļūcu no sola un aizlavījos uz aizmuguri, kur sēdēja ērģeļu plēšu minēja. Divi pakāpieni veda uz aizmugurējo rindu, un viņai tur bija aizraujoša kārbiņa ar kartītēm, ko man skatīties. Tās bija vecas krāsainas reprodukcijas ar Bībeles sižetiem: Judīte, kas tur aiz matiem Holoferna galvu; daiļā Rute ar labības kūlīti un staltais Boazs, kas laipni smaida viņai; Dāvids, kas zogas Saula teltī; un daudz daudz citu, kuras vēl arvien atceros, tā ka sprediķa laiks bija tas, ko nepacietīgi gaidīju. Bet Pusnakts Misē sprediķa nebija, vien daudz dziedāšanas un vīraks, kas mani darīja miegainu. Tas vilkās ilgi, bet vienreiz tomēr beidzās, un tad arī Laudes bija galā, un ērģelēm skanot mēs devāmies ārā procesijas beigās.

Tā mēs devāmies uz priekšu cauri aukstajam “alvas tunelim” un divām garām krustejām, cauri tumšajai spokainajai kapitula zālei un iekšā skolā. Tur jau bija priekšā māsa Vinifreda, gatavojot lielu krūku ar karstu kakao. Māte Kristīna bija atnākusi mums līdzi, un mēs kopā iegājām “Otrajā klasē” un nolikām bērniņu Jēzu viņa guļvietā no siena. Tad mēs nodziedājām dziesmiņu: “Mazais bērniņ, cik tu jauks, cik spoži spīd tev actiņas”. To mēs vienmēr dziedājām pēc Pusnakts Mises. Es domāju, ka mūsu Jēzusbērniņš bija visskaistākais, kādu tik var iedomāties, taču viņa acis nespīdēja. Tās izskatījās, it kā viņš nupat būtu raudājis, un es nesapratu kāpēc. Pēc dziesmiņas – kakao un gultā. Mēs atkal cēlāmies uz Rītausmas Misi septiņos, un tad vēl bija svinīgā Mise deviņos ar Tercu un Sekstu. Pēc Ziemassvētku vakariņām mēs kāpām augšā uz guļamtelpu un gulējām savās gultās, bet domāju, ka neviena nespēja aizmigt. Mēs klausījāmies, kā mūķenes pulcējās apakšā apskatīt mūsu Ziemassvētku dāvanas, izliktas otrajā klasē uz galda.

Zvani brīnumaini skanēja Ziemassvētku naktī, tie iezvanīja Misi un Vesperes nākamajā dienā. Tos darbināja labākās klostera zvaniķes, droši vien aklā dāma Gabriela un dāma Febronija. Bet divas dienas vēlāk bez desmit trijos Nevainīgo Bērniņu svētkus ievadīja dīvains, neveikls sešu zvanu radīts troksnis. Skola bija pārņēmusi vadības grožus! Šaubos, vai kaut viena Stenbrukas meitene jelkad atļāva sevi vecākiem aizvilkt mājās pa Ziemassvētkiem. Tas nozīmētu laist secen Nevainīgos Bērniņus, un nekādas Ziemassvētku eglītes, maltītes un ballītes to nespēja aizstāt.4 Veselu dienu pret mums izturējās kā pret kopienu, kas viesojas klosterī. Mūsu ievēlētā “abate” ar krūšu krustu sēdēja pa labi Stenbrukas abatei; viņas ieradās korī kopā. “Nevainīgo Bērniņu abate” ar abates kundzes ziloņkaula āmuriņu deva zīmi beigt kluso lūgšanu. Viņa vadīja Matutīna dievkalpojumu, intonējot pirmo antifonu, dziedot dienas lūgšanu un “Venite exsultemus”.5

Manos pirmajos Nevainīgo Bērniņu svētkos man bija novices loma. Otra mana biedrene novice Fillisa un es, būdamas pārāk mazas, lai sēdētu kora solos, sēdējām uz abates troņa pakāpieniem. Katrai meitenei bija kāda īpaši mīļa mūķene, un jau ilgi pirms svētkiem meitene saņēmās drosmi lūgt šai mūķenei aizdot vienu no saviem plīvuriem un rezerves habitu, ja vien augumi saderēja. Tad meitene sarunāja, ka varēs sēdēt, ja tas iespējams, viņai blakus korī un ka viņa atnāks pie meitenes un viņu saģērbs pirms pirmajām Vesperēm. Mēs jau savlaicīgi bijām sev izvēlējušās vārdus un spiedām visas mūsu draudzenes, vecākās meitenes un radus rakstīt mums vēstules uzrunājot mūs mūsu “reliģiskajos vārdos”. Es izdzīvoju veselu litāniju deviņos gados, kamēr biju “Nevainīgais Bērniņš”. Katrā ziņā man gadu vai divus bija jābūt Eustohijai (manas mātes reliģiskais vārds bija Paula). Tad man bija mocekļu periods, kas lasīju “Fabiolu”,6 un es biju dāma Sebastiāna, gadu vēlēk – Pankrācija. Liekas, ka tas bija 1910. gadā, kad, brīvdienās ciemojusies Bakfāstas abatijā, es kļuvu dāma Anskara par godu turienes abatam tēvam Anskaram Vonjē.7

Mums bija katrai iedalīti pienākumi – vārtsardze, tipogrāfe,8 mantzine, farmaceite, slimnieku kopēja, zvaniķe, un mēs katra staigājām līdzi attiecīgajām Stenbrukas mūķenēm, “palīdzot” viņām viņu darbā. Dāma Rozālija bija īpaši iemīļota, un ikreiz izvērtās sacensība par privilēģiju palīdzēt viņai viņas netīrajā svecīšu (“bougies”) izgatavošanas darbā. Tā patiesībā bija ar vasku pārklāta aukla, ko mūķenes satītā veidā nēsāja kabatās un kas kalpoja sveču un lampu aizdedzināšanai. Visa šī ņemšanās bija ļoti aizraujoša tāpēc, ka pret mums izturējās nopietni, it kā mēs tiešām būtu cita klostera mūķenes, kas ieradušās viesos. Ziemassvētku nedēļā vienmēr pie mums bija vairāk priesteru. “Nevainīgie Bērniņi” vienu izvēlējās par savu kapelānu. Viņš sniedza savai “kopienai” konferenci lielajā viesistabā, un tajā gadā, kad es biju “abate”, kapelāns nolēma, ka tā kā abate savā “kapitula” sapulcē nozīmē māsām gandarīšanas, tā viņš nozīmēs gandarīšanu man. Un tā viņš lika man atdzejot Vesperu himnu angliski. Literārais šedevrs, kas toreiz radās, nav saglabājies. Toties ir saglabājušās manas laimīgās bērnības atmiņas Stenbrukā pirms daudziem gadiem.



Tulkotāja piezīmes.
1. Angl. Dame – uzrunas forma svētsolījumus salikušai benediktiešu mūķenei, īpaši Angļu benediktīniešu kongregācijā.
2. Nedaudz informācijas par toreizējo klostera ēku (ar attēliem) un tās projektētāju var atrast The Pugin Society vietnē.
3. Matutīns jeb Vigīlijas – garākais no ikdienas Kanonisko stundu dievkalpojumiem. Ziemassvētkos to tradicionāli iesāka 24. decembrī vēlu vakarā, tā lai tam tūlīt sekojošā Pusnakts Mise tiešām sāktos ap pusnakti.
4. Nevainīgo Bērniņu svētki (angl. Childermas) – 28. decembris. Daudzās viduslaiku katedrālēs bija paradums, ka šajā dienā (gandrīz) visus garīdznieku ceremoniālos pienākumus pilda kora zēni, arī bīskapu viņi izvēlas no sava vidus (skat. Vikipēdijas rakstu “Boy bishop” par šo tradīciju). Šeit aprakstītie notikumi ir paražas pielāgojums sieviešu klostera apstākļiem. Saskatāma līdzība arī ar mūsdienu jauniešu karjeras veicināšanai rīkotajām “ēnu dienām”.
5. “Nāciet, līksmosim” – 94. Psalma iesākums. Šo psalmu kā invitatoriju dzied katra Matutīna sākumā īpašā izrotātā melodijā.
6. Droši vien domāts kardināla Vaizmena (Wiseman) romāns “Fabiola or the Church of the Catacombs
7. Anskars Vonjē, OSB (Vonier, 1875–1938) – teologs, abats Bakfāstas (Buckfast) abatijā Anglijā.
8. Stenbrukas abatija bija savulaik pazīstama ar savu reliģisko grāmatu apgādu un augstas kvalitātes iesējumiem. Neliels ieskats viņu izdevumu klāstā atrodams Kellerbook vietnē. Pieminēta arī raksta autores māte (Dame Paula Daunais, OSB)

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Liturģiskais_gads, Reliģiskie ordeņi un institūti, Ziemassvētki. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Ziemassvētki Stenbrukā 1904. gadā

  1. Atpakaļ ziņojums: In Vigilia Nativitatis Domini | Una Voce Latvija

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s