Sv. Cecīlijas kapa piemineklis viņas titulārajā bazilikā Romā (1600. g.); autors Stefano Maderno (1576–1636).

Katru gadu 22. novembrī Baznīca atzīmē jaunavas un mocekles Sv. Cecīlijas svētkus. Viņa tiek uzskatīta par Baznīcas mūzikas aizbildni un viņas vārdā nosauktas vairākas mūziķu biedrības, konservatorijas un kori. Cecīlija ir pazīstama kā 3. gadsimta mocekle, kas cēlusies no bagātas romiešu ģimenes. Jau savu kāzu dienā viņa atklāj savam līgavainim Valeriānam, ka ir solījusies Dievam saglabāt jaunavību. Viņas ietekmēts kristību no pāvesta Sv. Urbāna rokām pieņem arī Valeriāns, pēcāk arī viņa brālis Tiburcijs. Tā kā ir vajāšanu laiks, kā mocekļi drīz vien iet bojā visi trīs jaunie cilvēki, kā arī pāvests. Visi šie notikumi ir atspoguļoti Sv. Cecīlijas svētku stundu liturģijas tekstos. Kāds šai svētajai sakars ar mūziku? Daudzās gleznās, arī uz viena Rīgas Doma balkona paneļa Sv. Cecīlija attēlota spēlējam ērģeles. Tam iemesls – viņas svētku Vesperu pirmās antifonas iesākums “Cantantibus organis”. Jaunākajos laikos daudzi to saprata kā “skanot ērģelēm”. Patiesībā ar organa Senajā Romā varēja apzīmēt dažādus mūzikas instrumentus. Viss teikums tad skanētu tā: “Mūzikai (jau) skanot, Cecīlija dziedāja Kungam, teikdama: “Lai mana sirds ir bezvainīga, ka netieku apkaunota””. Tātad – kad kāzu muzikanti jau spēlēja, Cecīlija lūdz Dievu uzturēt viņu nesatricināmu viņas jaunavības solījumā. Taču šo tekstu varam uztvert arī kā simbolu laicīgās un liturģiskās mūzikas pretstatam: tur – laicīgās izklaides mūzika, te – dziesma Dieva godam.

Sv. Cecīlijas diena tātad pamatoti ir svētki visiem Baznīcai kalpojošajiem komponistiem, diriģentiem, ērģelniekiem, koristiem. Lai Dievs viņiem palīdz šajā svētīgajā darbā!