Ja kāds sēž vientulībā un klusumā, viņš ir izbēdzis no trim kariem – dzirdēšanas, runāšanas un redzēšanas. Bet pret vienu viņam jācīnās allaž – paša sirdi. (Sv. Antonijs)

Velns bīstas gavēņa, lūgšanas, pazemības un labu darbu. Viņš pat nevar aizbāzt manu muti, kas runā pret viņu. Velna uzbrukumi drīz izsīkst, īpaši, ja apbruņojas ar krusta zīmi. Velni dreb, redzot mūsu Kunga krusta zīmi, kurā Viņš viņus uzvarēja un atbruņoja. (Sv. Antonijs)

Sv. Antonijs ēģiptietis (Wikimedia Commons)

Baznīcas kalendārs 17. janvārī piemin Sv. Antoniju, abatu, bet latviešu vārdadienu kalendārā šajā datumā ir Tenis un Dravis, bet Antons, Antis, Antonijs ir nākamajā dienā. Acīmredzot vārda dienu kalendāra kārtotāji nav gribējuši daudzus etimoloģiski saistītus vārdus likt vienā dienā. Taču 17. janvārim nosaukums “Teņa diena” ir diezgan stipri pielipis, un dažādas pašvaldības šajā dienā rīko kultūras un labdarības pasākumus.

Svētais Antonijs piedzima Ēģiptē, Memfisas apkaimē ap 251. g. bagātā un dievbijīgā ģimenē. Galvenās ziņas par viņu atrodamas Sv. Atanasija, Aleksandrijas bīskapa un Baznīcas doktora, sarakstītajā darbā “Sv. Antonija dzīve”. Zēns auga saskarē tikai ar saviem vecākiem un mājas saimi, tā būdams pasargāts gan no ļaunām ietekmēm, gan laicīgas izglītības. Sasniedzis pilngadību un ap to laiku palicis bārenis, reiz Baznīcā izdzirdēja evaņģēlija vārdus “Ja tu gribi būt pilnīgs, ej, pārdod, kas tev ir, un atdod nabagiem, un tev būs manta debesīs; un nāc, seko man!” (Mt. 19:21). Tos uztvēris kā burtiski adresētus viņam, pārdeva visu savu mantojumu (ap 300 akru lauksaimniecības zemes, un vēl kustamā manta), ieņēmumus izdalīja nabagiem, atstādams tikai nedaudz savas jaunākās māsas iztikai. Viņa arī vēlāk sāka dzīvot dievbijīgu sieviešu kopienā (sieviešu klostera prototips?). Savukārt Antonijs uzsāka vientuļnieka dzīvi savas dzimtās pilsētas apkaimē, kā tas tolaik askētiem bija parasts. Viņš dzīvoja kāda kapa vietā, pārtika no sava roku darba, dalīdamies tā augļos ar nabagiem, studēja Sv. Rakstus un vienmēr lūdzās, šādiem ieročiem atvairot Sātana uzbrukumus. Viņš arī centās uzmeklēt citus vientuļniekus ar svētuma slavu, lai mācītos viņu tikumus.

Piecpadsmit gadus tā dzīvojis, Antonijs nolēma doties lielākā vientulībā tālu no apdzīvotajām vietām tuksnesī. Kādā pamestā nocietinājumā viņš dzīvoja divdesmit gadus, ne ar vienu nesatikdamies, pat ne ar svētceļniekiem, kas šo vietu viņa dēļ apmeklēja. Tur pamazām apmetās arvien vairāk viņa sekotāju, kas lūdza viņu kļūt tiem par garīgo vadītāju. Beidzot Antonijs padevās viņu lūgumiem un deva viņiem dzīves regulu, izveidodams vienu no klostera tipiem, kas drīz kļuva populārs Ēģiptē un Palestīnā. Pēc pieciem sešiem gadiem šādas darbības viņš atkal devās vientulībā Austrumēģiptē, tā pavadīdams atlikušo mūžu. Savā dzīves vietā viņš vairs nedzīvoja tik noslēgti un reizēm tikās ar svētceļniekiem, ja viņa tuvākais māceklis Sv. Makarijs tos bija atzinis par cienīgiem.

Divas reizes viņš mēroja tālo ceļu uz Aleksandriju – lai uzmundrinātu ticīgos 311. gada vajāšanās, un ap 350. gadu, lai palīdzētu Sv. Atanasijam cīnīties pret ariānisma ķecerību, kas tolaik izplatījās pa visu Baznīcu. Jau pats būdams vecs, Sv. Antonijs apmeklēja Sv. Pāvilu Pirmo Vientuļnieku viņa dzīves pēdējās dienās. Sv. Antonijs nomira 105 gadu vecumā (356. g. 17. janvārī; vēl ar labu redzi, dzirdi un visiem zobiem), klātesot daudziem mūkiem, kurus vēl pirms šķiršanās mudināja nepagurt tiecoties pēc kristīgās pilnības.

Tādējādi Sv. Antoniju var uzskatīt par mūku kustības tēvu un vienu no garīgās dzīves principu iedibinātājiem. Viņa izveidotajam klostera modelim Rietumos vistuvākais ir kartūziešu klosteris. Šāda klostera struktūra sākotnēji bija arī Karmela ordenī. Pirms dažiem gadiem šāda tipa Karmels tika nodibināts Vaiomingā (ASV).

Vārds Tenis ir atvasināts no vārda Antonijs. Renāte Siliņa-Piņķe no LU Latviešu valodas institūta apkopojusi dažādas šā personvārda formas, kas viduslaiku vācu valodā radušās no latīņu Antonius, piem., Tonny, Tönnies, bet arī Anthing. No pēdējās tad arī – Antiņš. Šādi vārdi ap 17. gs. reģistrēti arī pie latviešiem, un G. F. Stenders kā vācu Antonius atbilsmes latviešu personvārdos min Antiņʃch, Antons, Tennis, Tanne.

Latviešu tautas ticējumi par Teņa dienu saistās ar tādu mājdzīvnieku kā cūka. Šajā dienā jāaturoties no tādiem darbiem kā vērpšana, šūšana, lāpīšana. Jāēdot cūkas gaļa. Arī visā Eiropā Sv. Antoniju uzskata par mājdzīvnieku, īpaši cūku aizbildni, arī grozu pinēju aizbildni un aizstāvi pret ādas slimībām. Saistība ar cūkām varētu būt cēlusies no Sv. Antonija Hospitāļa kanoniķu klostera Lamotē (La Motte) Francijā. Klosterbrāļi, kuri arī glabāja Sv. Antonija relikvijas, specializējās slimnieku kopšanā, īpaši to, kas slimoja ar t.s. Sv. Antonija uguni (ergotisms jeb saindēšanās ar labības pelējuma alkaloīdiem). Brāļi audzēja cūkas, kurām ap kaklu bija zvaniņi. Ticīgie centās iegūt no brāļiem šādus zvaniņus, lai tie kā sakramentālijas nestu svētību un Sv. Antonija aizbildniecību arī viņiem un viņu ganāmpulkiem.

Sv. Antonijs. Pjero di Kozimo (1462-1521) gleznas “Dievmātes apmeklēšana” fragments (Wikimedia Commons)