Olimpiskā zelta medaļa (Wikipedia)

“Fratres, nescitis quod ii qui in stadio currunt, omnes quidem currunt, sed unus accipit bravium? Sic currite, ut comprehendatis.”
“Brāļi, vai nezināt, ka tie, kas stadionā skrien, visi gan skrien, bet viens saņem godalgu? Skrieniet tā, lai jūs to saņemtu!” (1. Kor. 9, 24. Īsais lasījums Septuagezimas svētdienas Laudēs un Vesperēs)

Ielūkojoties 1933. gadā izdotajā pr. Dr. Aloizija Broka veiktajā Jaunās Derības latgaļu tulkojumā, pielikumā, kur ir norādīti evaņģēlija lasījumi svētdienām, lielākajiem svētkiem, kā arī gandarīšanas dienām, tieši pirms Gavēņa laika ieraugām šādus ierakstus (377. lpp):

Vacõ Aizgavēņa svātd. (septuages.) Mt. XX, 1–16
Pyrmsaizgavēņa svātd. (sexages.) Lk. VIII, 4–15
Aizgavēņa svātdīnē Lk. XVIII 31–43

Šīs trīs svētdienas pirms Lielā Gavēņa ir viena no pamanāmākajām atšķirībām starp tradicionālo Romas rita kalendāru un 1969. gadā reformēto. Kā redzam no instrukcijām 24. janvārim 2016. gada liturģiskajā kalendārā (att.), sakristānim jāvelk no skapjiem ārā violetie paramenti, Sv. Misē nedzied Gloria, Alleluja dziedājuma vietā nāk trakts (garāks dziedājums no vairākiem psalma pantiem), Matutīnā nav Te Deum, bet visu Kanonisko stundu sākumā pēc Deus in adjutorium … nav vis Alleluja, bet gan Laus tibi Domine, Rex aeternae gloriae (Slava Tev, Kungs, mūžīgās godības karali). Lai uzsvērtu šo pāreju, 1. Vesperēs (tātad jau sestdienas vakarā) nobeiguma pantiņam Benedicamus Domino (Teiksim Kungu) un atbildei Deo gratias (Pateicība Dievam) tiek piekabināts pa dubultam Alleluja gluži kā Lieldienu nedēļā. Viduslaikos dažās katedrālēs šis brīdis pat bija saistīts ar īpašām paraliturģiskām ceremonijām ar nosaukumu “Allelūja bēres”, jo šim prieka saucienam nu bija “jāguļ kapā” līdz pat Lieldienu vigilijai.

Septuagezimas svētdiena 2016. gada liturģiskajā kalendārā.

Vairums pētnieku uzskata, ka šādas priekšgavēņa sezonas izveidošanās Romas un Milānas ritos notikušas Austrumu ritu ietekmē. Tik tiešām, Bizantijas ritā sestdiena netiek uzskatīta par gavēņa dienu, tāpēc no Gavēņa 1. svētdienas līdz Lieldienām iznāk mazāk nekā 40 dienu, kad jāgavē, tāpēc šim laikam tika pievienotas vēl divas nedēļas. Kā raksta kardināls Šusters, lai arī Romas ritā pietiktu pagarināt Gavēni tikai līdz Pelnu trešdienai, lai būtu pilnas 40 dienas, tautas dievbijība ar to neapmierinājās, un daudzās vietās izveidojās paradumi gandarīšanas vingrinājumus sākt reizē ar “austrumniekiem” (Liber sacramentorum, vol. III, p. 29). Tā kā Gavēņa 1. svetdienas nosaukums latīniski bija Quadragesima (četrdesmitā), tad priekšgavēņa svētdienām, skaitot atpakaļ deva līdzīgus nosaukumus Quinquagesima (piecdesmitā), Sexagesima (sešdesmitā) un Septuagesima (septiņdesmitā), lai gan faktiskais dienu skaits līdz Lieldienām bija mazāks. Bizantijas ritā šo nedēļu laikā ticīgie pamazām varēja piemēroties gavēņa režīmam, vispirms atsakoties no gaļas, tad no olām un piena ēdieniem. Bizantijas ritā slāvu zemēs seksagezimas svētdiena tiek saukta Неделя мясопустная, bet tai sekojošā – Неделя сыропустная. Augstāk minētie attiecīgo svētdienu nosaukumi latgaliešu valodā ir ļoti interesanti (īpaši “vacā”), un to izcelsme būtu īpaša pētījuma vērta (bet varbūt tāds jau ir?). Iespējams, ka cūkgaļas ēšanas ieraža Teņa dienā (17. I) saistīta arī ar pēdējo iespēju no sirds pamieloties pirms Priekšgavēņa laika iestāšanās, kas jau nozīmēja atturību no gaļas. Lai arī čehi lieto Romas ritu, viņu valodā šis laika posms tiek saukts masopust (sal. krievu масленица; visticamāk arī mūsu “metenis” ar to saistīts), turklāt tajā vēl varēja svinēt kāzas un iet ķekatās. Tā nu mēs redzam, ka Priekšgavēņa sezona ir ļoti ekumēniska: ne tikai tai ir paralēles Austrumu ritos (gan katoļu, gan mūsu šķirto brāļu), bet vismaz savos kalendāros to patur arī anglikāņi (episkopāļi) un luterāņi.

Kaut arī pašas gavēšanas paradumi Rietumos dažādās zemes bija atšķirīgi un ar laiku mainījās, Baznīca jau kopš Sv. Gregora lielā laikiem (ja ne agrāk) bija ierīkojusi liturģisku sagatavošanās posmu Lielajam Gavēnim ar lielu askētisku uzsvaru, kas īpaši izpaužas trijos zīmīgos evaņģēlija lasījumos, kas gadu no gada atkārtojoties, iegūlās ticīgo atmiņā: līdzība par vīna dārza strādniekiem (Mt. 20, 1–16), līdzība par sējēju (Lk. 8, 4–15), Jēzus ciešanu paredzējums un aklā dziedināšana (Lk. 18:31–43).

Septuagezimas svētdienas Matutīnā tiek sākta un turpmākajās nedēļās turpināta Vecās Derības lasīšana no pašā sākuma – radīšanas stāsta. Lasījumos un responsorijos cilvēkam tiek parādīta viņa vieta radīšanas plānā, viņa sākotnēja godība, kā arī tās zaudēšana krītot grēkā. Ticīgajam it kā noliek priekšā spoguli, lai viņš saprot savu patieso stāvokli un vajadzību pēc pestīšanas.

Sv. Misē pirmais lasījums ir no Sv. Pāvila 1. vēstules korintiešiem (9, 24–27, 10, 1–5), kurš sākas ar raksta sākumā novietoto citātu. Kard. Šusters atzīmē, ka šāda “sportiska” izvēle varētu būt saistīta ar baznīcu, kur notika stacijas Mise – Sv. Laurencija “ārpus mūriem”, kas vairumam Romas ticīgo nozīmēja noiet pamatīgu attālumu. Taču sāpošie kāju muskuļi ticīgajiem varēja atgādināt dažas garīgās dzīves patiesības. Kā raksta abats P. Geranžē, OSB: “Šādam gandarīšanas laikam (domāts Lielais Gavēnis – tulk. piez.) jādod dvēseles darba augļi – visas garīgās dzīves atjaunošanās. Tāpēc Baznīca ir iedibinājusi sagatavošanos svētajam Gavēnim. Viņa mums dāvā trīs Priekšgavēņa nedēļās, kuru laikā viņa mūs aizved nost, cik tas iespējams, no pasaules traucējošā trokšņa, lai mūsu sirdīs dziļāk iespiestos svinīgais brīdinājums, ar ko viņa vērsīsies pie mums, Gavēņa sākumā apzīmējot mūsu pieres ar pelniem” (L’Annee liturgique). Arī šo rindu autoram tas liekas itin loģiski: ja pret Gavēni attiecas kā pret nopietnu treniņu gatavojoties “olimpiskajai” uzvarai, tad kā pirms katra treniņa vajag arī iesildīties, vismaz garīgi, lai Pelnu diena neatnāk pēkšņi un negaidīti. Citādi mēdz sekot traumas un savainojumi, un var gadīties, ka nemaz nevar iziet uz starta līnijas. Kā komentē kard. Šusters, “nav piemērotāka salīdzinājuma kristīgajai dzīvei ar sportistiem stadionā, kuri ar savu kustību ātrumu un locekļu vingrumu nopelna vainagu sacensībās.” Abats Geranžē par šo pašu lasījumu: “Nepievilsimies, mēs nekad neesam droši. Vai mūsu atgriešanās ir pamatīgāka nekā Sv. Pāvila? Vai mūsu labie darbi ir labāk paveikti, vai ar lielāku nopelnu nekā viņējie? Taču, viņš mums apgalvo, ka pats nav bez bailēm, ka varētu nonākt pazušanā.”

Šīs Mises Evaņģēlija lasījumam par vīna dārza strādniekiem (Mt. 20, 1–16) abats Geranžē min divējādus baznīctēvu dotus skaidrojumus. Saskaņā ar vienu vīna dārzs ir Baznīca tās dažādos vēstures periodos: rīts – no Ādama līdz Noam, trešā stunda – Noa, sestā – Ābrahāms, devītā – pravieši (skat. iepriekš par Matutīna lasījumuiem). Vienpadsmitajā stundā, kad diena sliecas uz vakaru, nāk Mesija, ar nepieredzētām žēlastībām: pagāni arī kā pēdējie tiek aicināti, apustuļiem sludinot, kamēr jūdi sāk kurnēt, ka šiem vēlīnajiem pienācējiem apsola tikpat lielu algu kā viņiem. Cits skaidrojums salīdzina stundas ar cilvēka dzīves posmiem – bērnību, jaunību, spēka gadiem, vecumdienām. Vīna dārza saimnieks mūs var aicināt dažādos dzīves posmos. Mūsu uzdevums ir tūlīt tam sekot, jo nav garantijas, ka nodzīvosim līdz nākamajai aicināšanas reizei.