Noasa šķirsts. Miniatūra no rokraksta “Wiener Weltchronik” (~1470. g.) (www.bibelwissenschaft.de)

Priekšgavēņa laika otrā svētdiena latīniski tiek saukta Sexagesima (sešdesmitā), latgaliski “Pyrmsaizgavēņa svātdīne”. Romas Baznīcas tradicionālā liturģija šajā svētdienā un sekojošajās dienās pievērš mūsu uzmanību Noasam un Lielajiem Plūdiem, jo Matutīnā lasa tieši šo Vecās Derības stāstu, sākot ar Radīšanas grāmatas 6. nodaļu. “Cilvēkam nebija gājuši labumā jau dotie brīdinājumi. Dievam bija viņš jāsoda atkal – ar briesmīgu pārmācību. No visa cilvēku dzimuma atrodas tikai viens taisns cilvēks, ar ko Dievs slēdz derību, un caur viņu – ar mums. Bet Viņš, pirms sastādīt jauno līgumu, parādīs, ka ir suverēns valdnieks un ka cilvēks un zeme, uz kuras tas dzīvo, pastāv vienīgi ar Viņa spēku un atļauju.” (P. Gueranger, OSB, L’Annee liturgique) Lielie Plūdi ir grēka sekas. Caur vienu cilvēku un viņa ģimeni atjaunojot cilvēci, Dievs vēlreiz žēlsirdīgi noslēdz derību ar savām radībām. Bet nakts oficijā lasītais stāsts ir kā priekštēls Sv. Mises vēstījumam, proti, Evaņģēlija lasījumā dzirdam līdzību par sējēju (Lk. 8, 4–15). “Zeme ir pārpludināta ar grēku un herēzi. Bet Dieva vārds, dzīvības sēkla, arvien uzdiedzē jaunu paaudzi, cilvēku dzimumu, kuri – kā Noass – bīstas Dievu. … Šajās Priekšgavēņa dienās mūsu uzdevums ir izbēgt no pasaulīguma plūdiem, un mums jāglābjas pestīšanas šķirstā, jākļūst par labo augsni, kas no debešķīgās sēklas dod simtkārtīgu ražu. Bēgsim no nākamās dusmības, lai netiekam pazudināti kopā ar Dieva ienaidniekiem, bet kārosim pēc Dieva vārda, kurš “atgriež dvēseles” (Ps. 18)” (P. Gueranger, OSB, L’Annee liturgique).

Sv. Mises pirmais lasījums ir dziļi personisks fragments no Sv. apustuļa Pāvila 2. Vēstules korintiešiem (11, 19–33, 12, 1–9): pārmetumos korintiešu draudzei par klausīšanu maldu mācītājiem atrodam ieskatu apustuļa attieksmē pret savu kalpojumu, ciešanās un garīgajā dzīvē. Tā kā stacijas dievkalpojums ir Sv. Pāvila bazilikā “ārpus mūriem”, arī dienas lūgšana atsaucas uz šī apustuļa kā “tautu mācītāja” (doctoris gentium) aizbildniecību un visa šī svētdiena savā ziņā ir kā turpinājums Sv. apustuļa Pāvila atgriešanās svētkiem 25. janvārī.

Nav šaubu, ka augstāk citētās Solēmes abata Geranžē pārdomas iedvesmojuši arī Sv. Mises īpašie dziedājumi šai dienai. Introita antifona sasaucas ar stāstu par seno katastrofu un ir kā sauciens pēc palīdzības ar trīskāršo “Exsurge” (“Piecelies!”):

“Tā ir arī neatpestītās cilvēces, deģenerētās, zemisku kārību plosītās cilvēces lūgšana. … Tā varēja lūgties Sv. Pāvils, … kam miesas dzelonis radīja tādas ciešanas. Tā gandrīz vārds vārdā sauca apustuļi, kad viņu laiviņu mežonīgi mētāja viļņi vētrainajā naktī, bet Kungs gulēja. … Tādējādi mūsu introits ir dedzīga lūgšana šajā nāves ielejā pēc augšāmcelšanās. ” (D. Johner, OSB, Chants of the Vatican Gradual.) Graduāls uzrunā Dievu kā “suverēno valdnieku”, kurš sūtīja Plūdus un atjaunoja pasauli, kurš arī izklīdina ienaidniekus:

Un arī trakts runā par zemes satricināšanu un ievainošanu:

Ofertorijs atgādina par ticīgā nedrošību šīs pasaules kārdinājumu plūdos. Tikai Dieva žēlastība viņu var izvest caur viļņiem, ka tie viņu neaizskalo.

Vārdi “gājums” un “soļi” atgādina arī to, ka šī ir upurdāvanu procesijas dziesma. Kā senākos laikos svinīgā Misē diakoni apstaigāja baziliku un savāca ticīgo atnesto maizi un vīnu, tā tagad draudzes Misē to parasti dara sakristānis, savācot ziedoto naudu. Varbūt varam šī dziedājuma tekstu uztvert arī kā sakristāņa lūgšanu. Un, visbeidzot, Komūnijas dziedājums norāda mums uz īsto patvēruma vietu – pie Kunga altāra.

Kardināls Šusters atzīmē, ka Mises formulārs tapis laikā, kad Roma bija barbaru cilšu iebrukumu apdraudēta. Langobardi postīja visu Itāliju, un arī mūžīgā pilsēta nebija droša. Tagad tas atkal var likties aktuāli.