Pirmsaizgavēņa svētdiena: cilvēks un pārējā radība

Sv. Ambrozijs (5. gs. mozaīka Milānas Sv. Ambrozija bazilikā) (breviary. net)

Sv. Ambrozijs (5. gs. mozaīka) (breviary. net)

Seksagezimas jeb Pirmsaizgavēņa svētdienu raksturo dienas evaņģēlija lasījums – līdzība par sējēju (Lk. 8, 4–15). Savukārt Kanoniskās stundas mums liek priekšā arī Vecās Derības stāstu par Noasu un Lielajiem Plūdiem (Rad. 5:31, 6:1–15), ko turpina lasīt arī sekojošajās darbdienās. Ar pārskatu par šīs svētdienas dievkalpojumiem un īpaši Sv. Mises tekstiem var iepazīties pērn šeit publicētajā rakstā. Šoreiz, Sv. Ambrozija (340.–397.) komentārs par Dieva derību ar Noasu un gandrīz visas cilvēces iznīcināšanu plūdos (Matutīna 4.–6. lasījums, no Grāmatas par Noasu un šķirstu, 4. nod. ap vidu). Baznīcas doktors no Milānas pieskaras arī jautājumam par cilvēka un pārējās radības attiecībām Dieva plānā. Tā kā pāvests Francisks arī aicina mūs apdomāt savas attiecības ar radīto pasauli, kā to taisnīgi izmantot un apsaimniekot, tad arī šis Sv. Rakstu komentārs var palīdzēt iedziļināties aktualizētajā problēmā.


“Mēs lasām, ka Kungs bija sadusmots, jo lai gan Viņš domāja, respektīvi zināja, ka cilvēks, nolikts zemes virsū un nesdams miesu, nevar būt bez grēka (zeme taču ir kārdinājumu vieta, un miesa pievilina samaitāšanu), tomēr ar visu to, ka viņam (cilvēkam) ir saprātīga dvēsele un miesu caurauž dvēseles spēki, viņš bez kāda apdoma dodas pretī kritienam, no kura nevēlas piecelties. Taču Dievs nedomā kā cilvēki, it kā Viņam rastos kāda jauna doma, nedz Viņš sadusmojas it kā mainoties noskaņai, bet gan tas tā rakstīts, lai izteiktu mūsu grēku skaudrumu, kuri apvaino Dievu, proti, ka vaina ir pieaugusi tādā mērā, ka arī Dievs, kuru dabiski nesatricina ne dusmas, ne naids, ne kāda kaislība, mums rādās aizkaitināts.

Turklāt Viņš draud iznīcināt cilvēci. “Kā cilvēkus tā lopus”, Viņš saka, “un kā rāpuļus tā lidoņus lidoņus es izdeldēšu.” Kāpēc darīt pāri nesaprātīgiem kustoņiem? Tāpēc, ka cilvēka vajadzībai tie bija radīti, un ja tas, kā dēļ tie radīti, ir iznīcināts, ir tikai loģiski iet bojā arī tiem, jo viņi vairs nekam nekalpo. Dziļākā nozīme tam ir šāda: cilvēks ir saprātīga dvēsele. Cilvēku taču sauc par dzīvu dvēseli, mirstīgu, saprātīgu. Saprātam izdziestot, arī visi jutekļi izdziest, jo nav vairs nekas glābjams, ja glābšanas pamats – tikums ir zudis.

Bet kā nosodījums citiem un kā Dieva žēlsirdības liecība par Nou ir sacīts, ka viņš atrada žēlastību pie Dieva. Reizē arī redzams, ka uz taisnīgu cilvēku nemet ēnu citu pārkāpumi, jo viņš ir saglabāts kā sēkla visai sugai. Viņam slava ir nevis viņa izcelsmes, bet taisnīguma un pilnīguma dēļ. Krietna vīra dzimums kļūst redzams tikumos, jo kā cilvēkiem dzimst cilvēki, dvēselēm dzimst tikumi. Kā cilvēku dzimtas sauc par dižciltīgām to izcelsmes dēļ, tā dvēseles dara cildenas to tikumu spožums.”


Piezīme. Attēlā redzamā mozaīka apskatāma Milānas Sv. Ambrozija bazilikas kriptā, kur šis svētais arī ir apglabāts. Saskaņā ar tur atrodamo aprakstu, šī mozaīka ir tik sena, ka tās veidotājs varētu būt Ambroziju vel dzīvu redzējis. Tad mūsu rīcībā varētu būs vismaz viena baznīctēva ticams portrets.

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Liturģiskais_gads, Priekšgavēnis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s