Bet tagad paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība (1. Kor. 13:13)

Sv. Pāvils sludina Atēnās (breviary.net)

Aizgavēņa svētdienas Sv. Mises lasījums noslēdzas ar šiem vārdiem, ar kuriem Sv. Pāvils pabeidz savu slavas dziesmu mīlestības tikumam. To klasiski definē kā “Dieva “ielietu” tikumu, kas virza cilvēka gribu mīlēt Dievu par visu vairāk un mīlēt cilvēku Dieva dēļ.” (The Catholic Encyclopedia, Robert Appleton Co., 1910, Vol. IX, p. 397.)

Jezuītu tēvs Pēteris Cirsis, apkopojot Baznīcas maģistērija izteikumus par šo tēmu, raksta: “”Svētdarīgā žēlastība nes visdaiļāko tikumu rotu; Dievs ielej tikumus dvēselē reize ar žēlastību” (Romas katechisms, II, 2, 50). Katechisms domā abu veidu tikumus – teoloģiskos un morālos. Kad cilvēks tiek attaisnots, viņam tiek piedoti grēki, un viņš pie tās pat reizes saņem arī visus trīs tikumus – ticību, cerību, mīlestību” (Tridentas koncils, “De fide”, Denz. 800). Ar tikumiem nav jāsaprot faktiska ticēšana, cerēšana, dievišķīga mīlēšana, bet gan tikai dispozicijas uz visu to. […] Pat tie, kas atzīst, ka mīlestība nav tas pats, kas svētdarīgā žēlastība, piekrīt, ka abas sāk un beidz eksistēt reizē. Citādāk ir ar ticības un cerības tikumiem. Smagi grēkodams, cilvēks zaudē kā žēlastību, tā mīlestību, bet ticība un cerība vēl paliek; šos tikumus iznīcina tikai pret tiem tieši vērsti grēki – neticība un izmisums (Denz. 808, 838)” (Dogmu Dievs. II gr., Stokholmā, 1972, 49.–50. lpp.; sal. KBK 1822–1829).

Plašāks pārskats par Aizgavēņa svētdienas dievkalpojumiem šeit bija publicēts pērn. Šogad reizē piedāvājam sprediķi, ko par minēto lasījumu teicis priesteris K. Guajo (Gouyaud) 2015. gada Aizgavēņa svētdienā Strasbūrā (Francijā), kur viņš ir prāvests Godības Krusta tradicionālā Romas rita personālajā draudzē. Tulkojumā īsināti domas atkārtojami, kā arī tikai vietējiem klausītājiem nozīmīgas atkāpes.

Mani dārgie brāļi! Retorikas eksperti apbrīno šīs Sv. Pāvila mīlestības himnas lirismu […]. Bet ar to mēs vēl paliekam Sv. Pāvila izteikumu būtības ārpusē. Bet lai tai pietuvotos, mums lirikas un retorikas vietā jālūkojas uz to, kādas prasības mums izvirza Sv. Pāvila sacītais. Sv. Pāvila pieeja ir divējāda. Vispirms viņš mums parāda mīlestības nepieciešamību, izejot no šā teoloģiskā tikuma pārākuma. No otras puses, Sv. Pāvils ņemas mums, ciktāl tas iespējams, aprakstīt to, kāda ir mīlestība.

Kas attiecas uz mīlestības (grieķiski “agape“) pārākumu, Sv. Pauls saka, ka mīlestība, pirmkārt, ir pārāka par to, ko saucam par harizmām. Harizmas, kā zināt, ir ārkārtējas dāvanas, kas noteiktiem cilvēkiem tiek piešķirtas vispārējā labuma dēļ, Baznīcas kopējām vajadzībām. Tieši tā arī Sv. Pāvils uzskaita vairākas no šīm harizmām savā 1. vēstulē korintiešiem. Šeit viņš atkal nosauc dažas dāvanas no šī saraksta: runāšanu mēlēs, vēl arī pravieša dāvanas, tas ir, iespējamo nākotnes lietu (futurs contingents) paredzēšanu, proti tādu, kas var arī neiestāties, un vēl arī ticību, ne kā teoloģisko tikumu, bet brīnumdarītāju ticību, kas burtiski pārvieto kalnus.

Lūk, kādas ir harizmas, šīs īpašās dāvanas Baznīcas vispārējam labumam. Sv. Toms Akvīnietis mums saka, ka šīs harizmām atbilst “gratia gratis data“, t.i., par velti dota žēlastība, bet ne “gratia gratum faciens” jeb žēlastība, kas mūs dara tīkamus Dievam. Tā, ziniet, nav joka lieta: mēs varam būt apveltīti ar visneparastākajām dāvanām, bet ar to nebūt patīkami Kungam. Tā ir svētdarīgā žēlastība, precīzāk mīlestība (caritas), kas mūs dara tīkamus Dievam. Tātad Sv. Pāvils var sacīt, ka faktiski pat ja mums ir visas īpašās harizmas – un tām mēs varam pieskaitīt arī savus talantus un spējas, – ja mums tas viss ir ārpus mīlestības, mēs esam, kā viņš saka, ” kā dārdošs varš vai skanošs zvārgulis.” […] Tāpēc ikvienam no mums jāuzdod sev jautājums, vai par spīti visām savām ārkārtējām prasmēm, neesam galu galā vien tukša skaņa un vējš tukšumā. Sv. Pāvils iet vēl tālāk. Ja mums tas viss ir, viņš saka, bet ne mīlestība, tad neesam nekas. Jā, mani brāļi, šodien esam aicināti pārāk nepaļauties uz mūsu dāvanām, talantiem vai prasmēm. Vai to pielietošana balstās mīlestībā? Jā nē, tad esam troksnis, vējš, esam – nekas. Ar šo nomācošo hipotēzi esam tālu prom no retorikas ekspertu lirisma.

Sv. Pāvils rāda, ka mīlestība, kas ir augstāka par harizmām, ir aŗī augstāka par darbiem, pat par pašu īstāko mīlestības darbu – žēlsirdības dāvanu došanu: “Ja es izdalītu visu savu mantu trūcīgo uzturam, […] tad tas man nekā nelīdzētu. ” Pāvesti Benedikts XVI un Francisks uzsver, ka Baznīca nav kāda nevalstiskā organizācija. […] Domāju, ka visām organizācijām ir mērķis ir “cilvēku sadzīvošana”. Ja Baznīcai arī nav cita mērķa, tad tā ir tikai kārtēja nevalstiskā organizācija bez kādas virsvērtības.

Sv. Pāvils savos argumentos nu ved mūs pretī kulminācijai. Mīlestība ir lielāka par harizmām, lielāka par filantropiju, bet tā ir lielāka arī par moceklību. Vai tas maz iespējams? Vai moceklība nav pati mīlestības esence? Tā arī ir, taču uzdrīkstos teikt, ka tas, kas Dievam ir tīkams moceklībā, nav vis kāda cilvēka nāves, mokpilnas vai nē, materiālā puse. Tas, kas moceklībā ir tīkams Dievam, ir mīlestība uz Kristu pāri visam, pāri mīlestībai uz sevi. Lūk, ar ko moceklība ir tīkama Dievam.

Mīlestības pārākums redzams, to salīdzinot arī ar citiem teoloģiskajiem tikumiem: ticību un cerību. “Ticība ir,” kā teikts Vēstulē ebrejiem (11:1), “paļāvība tam, uz ko cer, un pārliecība par to, ko neredz.”  Šī ticība, ja Dievs tā gribēs, tomēr atkāpsies skatīšanas priekšā, kur vaigu vaigā redzēsim pašu Dieva būtību. Un cerēt vairs nevajadzēs, kad būsim ieguvuši labumu, uz ko cerējām, ja Dievam labpatiks mums dāvāt šo augstāko labumu. Tā lūk visādā ziņā mīlestība ir pārāka. Ievērojiet labi, – tā ir absolūti nepieciešama.

Pēc tam, savas mīlestības himnas otrajā daļā Sv. Pāvils ķeras pie tās apraksta. Un bez šaubām tas, ko viņš saka, jāsaprot Sv. Jāņa Pirmās vēstules gaismā: “Dievs ir mīlestība”. Kad Sv. Pāvils mums saka, ka mīlestība ir pacietīga, laipna, nav skaudīga, piedod visu, pacieš visu, – tas ir Dieva portretējums, Jēzus intīma biogrāfija. Un starp visām mīlestības tikumu raksturojošām īpašībām es šodien gribētu pakavēties tikai pie vienas. Sv. Pāvils mums saka, ka mīlestība “nedzenas pēc sava”; tā nemeklē savu labumu. Un ne velti liturģija ilustrē šo būtisko mīlestības iezīmi, pasludinot Jēzus gaidāmās ciešanas (šīs dienas) Evaņģēlija lasījumā. […] Patiesi, Jēzus Kristus dodoties Ciešanās nemeklē savu labumu. […]

Tiešām, kas gan ir Jēzus Ciešanas, ja ne atteikšanās no sevis galējā pakāpē? Vai gribam zināt, vai mūs virza mīlestība? Vai jautājam sev, kas mani motivē, kā dēļ es kaut ko daru? Savam labumam? Sev? […]

Mēs redzējām, ka ticība un cerība ir pārejošas, bet mīlestība – nē, jo tā ir mīlestība, kas mums ļauj pāriet no šīs dzīves nākamajā, kā teicis Sv. Jānis no Krusta: “Šīs dzīves vakarā mūs tiesās pēc mīlestības”. Āmen.