Otrajā Adventa svētdienā tradicionālajā Misē dzirdam šādu lasījumu no Mateja Evaņģēlija (Mt 11:2-10).

2. Bet Jānis, dzirdēdams cietumā par Kristus darbiem, nosūtīja divus no saviem mācekļiem
3. Un sacīja Viņam: Vai Tu esi tas, kam bija jānāk, vai lai citu gaidām?
4. Un Jēzus, atbildēdams viņiem, sacīja: Ejiet un ziņojiet Jānim, ko jūs dzirdējāt un redzējāt!
5. Akli redz, tizli staigā, spitalīgie kļūst tīri, kurli dzird, miroņi ceļas augšām, nabagiem tiek sludināts evaņģēlijs.
6. Un svētīgs ir tas, kas no manis neapgrēcinās.
7. Bet viņiem aizejot, Jēzus sāka runāt ļaudīm par Jāni: Ko jūs gājāt tuksnesī skatīt? Vai vēja šķobītu niedri?
8. Bet ko jūs gājāt skatīt? Vai mīkstās drēbēs tērptu cilvēku? Lūk, kas tērpjas mīkstās drēbēs, tie dzīvo ķēniņu pilīs.
9. Bet ko jūs gājāt skatīt? Vai pravieti? Jā, es saku jums, un vairāk nekā pravieti.
10. Šis ir tas, par ko rakstīts: lūk, es sūtu savu eņģeli pirms Tava vaiga, kas sagatavos Tavu ceļu pirms Tevis.
11. Patiesi es jums saku: starp dzimušajiem no sievietēm neviens nav lielāks nācis par Jāni Kristītāju; bet mazākais debesvalstībā ir lielāks par viņu.

Piedāvājam iepazīties ar kādu dziļu komentāru par šo fragmentu, kas ir veltīts svētajam Jānim Kristītājam.

Sv. Jānis Kristītājs, dižais Kristus atnākšanas sludinātājs Izraēļa zemē, tika atrauts no saviem darbiem. Viņš bija iemetis laulības pārkāpējam Hērodam sejā šo drosmīgo teicienu: „Tev nebūs apņemt sava brāļa sievu“. Hērods pavēlēja iemest viņu cietumā. Cietuma kameras sienām bija jāpadara par nekaitīgu šis nemiera cēlājs, kas nāca sagatavot ceļu Kristum. Taču mūri nespēj iegrožot Jāņa Kristītāja degsmi. Tā kā viņš vairs nevar iekarot jaunus sekotājus, viņš cenšas vest pie Jēzus tos pēdējos, kas ir palikuši viņam uzticīgi, nemaz nedomājot par to palīdzību, kuru tie varētu tagad sniegt viņam pašam, mierinot viņu un apmierinot viņa vajadzības. Svētais vīrs domā tikai par Jēzu un par savu mācekļu garīgo labumu.

Bet tiem vispirms bija pašiem jāpārliecinās par to, ka Jēzus ir apsolītais Pestītājs. Tad viņi pieslietos Tam, kura dēļ dzīvoja un darbojās Jānis. Tāpēc viņš sūtīja tos uzdot Kungam izšķirošo jautājumu: „Vai Tu esi Tas, kam ir jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?“ Pašam Jānim šis jautājums ir jau sen atrisināts. Taču viņa mācekļus vajadzēja apgaismot vēl pilnīgāk, lai tie veltītu sevi Jēzum ar pilnīgu pašatdevi, un nevilcinoties sekotu ticības aicinājumam.

Šī pilnīgā sevis veltīšana Kungam, šī akmenscietā uzticība, kas ar katru mūsu sirds pukstu saka: „Tu esi mans Glābējs, es uzticos Tev“ – lūk, galvenā otrās Adventa nedēļas doma. Kā lai mēs iegūstam šādu uzticību Atnākšanai? „Noeita un atsakait Jānim, ko jūs redzat un dzirdat.“ Dzirdēt Jēzus vārdus, redzēt Viņa darbus – lūk, nesatricināmas uzticības pamats.
Jūs esat neredzīgi un pārņemti ar garīgu aklumu? Paraugieties, ko dara Jēzus: aklie redz! Miesas dziedināšana Jēzū vienmēr simbolizē dvēseles slimību dziedināšanu. Un Mesija ir nācis, lai izglābtu dvēseles.

Jūs esat tizli attiecībā pret labo? Bezcerība kā svins apgrūtina jūsu sirdis? Ejiet pie Jēzus; viņa tuvums atbrīvo un „tizlie iet“.

Jūs esat aplipināti ar grēka spitālību? Jūs esat kurli pret Dieva žēlastību? Jūs pat esat krituši nāvīgā grēkā? Ticiet un ejiet pie Jēzus. Jo pie Viņa „spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām, un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts“.
Svēta un cieša uzticība Jēzum, mūsu Kungam – lūk, viens no svarīgākajiem kristīgās dzīves tikumiem. Tāpēc tā ne tikai ir jālūdz mūsu lūgšanās, bet – pirmkārt un galvenokārt – ir jācīnās, lai to iegūtu. Tikai tas, kura paļāvība ir izcietusi pārbaudījumus, var saprast Jēzus noslēpumainos vārdus Viņa atbildē Jānim: „Svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinās“. Vai tad Jēzus var kādu „apgrēcināt”? Jā, protams: to mēs redzam pie farizejiem, kuriem Viņš pastāvīgi bija par piedauzību. Jēzus domas un ceļi ir apslēpti un dievišķi; tie bieži nonāk pretrunā ar tīri cilvēciskajām domām un cilvēka dabiskajām vēlmēm.

Ja Sv. Jānim Kristītājam būtu tikai cilvēciskas domas, viņš gaidītu no Jēzus, ka Tas viņu atbrīvo no cietuma. Jo Tam, kas var saraut nāves valgus, netraucē cietuma mūri. Vēl jo vairāk, Tam, kas izglābj grēciniekus, nebūtu jāatstāj bez palīdzības taisnīgie, Savi draugi. Bet Jēzus ne tikai atstāja Savu draugu Jāni cietumā, Viņš arī netraucēja viņam mirt no bendes rokas. Tas nu gan būtu labs iegansts skandālam un apgrēcībai!

Bet Jānis paliek uzticīgs un nesatricināms savā uzticībā, savā cerībā. Viņš nebija, lietojot mūsu Kunga gleznaino izteicienu, „niedre, ko vējš šurpu turpu šauba“. Viņš nebija gļēvs. Tas ir viens no dižākajiem Adventa tēliem, kuru veido drosme un pašaizliedzība. Viņš grib nostiprināt mūs paļāvībā, lai, uzticīgi mūsu mīlestības pienākumam pret Jēzu, mēs dzīvotu un mirtu, izpildījuši savu uzdevumi – nostiprināti savā cerībā.

Vissvētākā Jēzus Sirds, es paļaujos uz Tevi!

(J. Rudevska tulkojums no franču valodas. Missel vespéral très complet, éditions D.F.T., 2003, pp. 1478-1480)