Jēzus ar Mariju un Jāzepu, un rakstu mācītājiem (www.breviary.net)

No iepriekšējo dienu publikācijām jau redzējām, ka divpadsmit dienas no Ziemassvētkiem līdz Zvaigznes dienai ir kā vieni lieli svētki – gan atklājot dažādus Dieva iemiesošanās noslēpuma aspektus (dzimšana, vārda došana, norādes uz gaidāmo upurnāvi Golgātā, pestīšanas vēstures un pasaules vēstures sakars), gan liekot Kristus gaismai atspīdēt Jaunās Derības svētajos (pirmmoceklis Stefans, evaņģēlists Jānis, Nevainīgie bērniņi – tā sauktie Kristus līdzgaitnieki – Comites Christi). Savukārt Zvaigznes jeb Kunga Atklāšanās/Parādīšanās svētku diena (6. janvāris) kā pēdējā no šīm divpadsmit pati slēpj sevī veselu noslēpumu buķeti. Trīs atklāšanās notikumus, ko 6. janvāra Stundu dievkalpojumi nosauc visus vienā elpas vilcienā, Romas Misāle piemin izvērstāk, iekļaujot tos trijos formulāros: 6. janvārī – Jēzusbērna atklāšanās pagānu tautām, ko pārstāv Austrumu gudrie, svētku oktāvas dienā – 13. janvārī – pieaugušā Jēzus dievišķības atklāšanās kristībā Jordānas upē, bet otrajā svētdienā pēc Zvaigznes dienas – pirmais publiskais brīnums kāzu svinībās Kānā.

Starp primajām divām ļoti iederīgi Baznīcas kalendārā novietojušies Svētās Ģimenes svētki, kur pusaudzis Jēzus dod publiskas zīmes par savu dievišķību rakstu mācītājiem Jeruzālemes Templī, un arī Marija un Jāzeps par to dzird no Viņa paša mutes, ne vairs tikai eņģeļu vēstījumā. Svētās Ģimenes svētki ir jaunpienācēji Romas kalendārā. Pāvests Leons XIII svētku dievkalpojumu formulāru apstiprināja 1892. gadā (pats arī sacerot Kanonisko stundu himnas), bet par visai Romas rita baznīcai svinamu dienu to padarīja Benedikts XV jau pēc Pirmā pasaules kara.

Attiecīgais evaņģēlija lasījums (Lk. 2:42–52) tika lasīts pirmajā svētdienā pēc Zvaigznes dienas jau kopš neatminamiem laikiem. Pārējie teksti jaunieviestajā Sv. Mises formulārā gan ir citi, bet tradicionālais svētdienas formulārs tagad tiek izmantots tikai sekojošās nedēļas dienās, kurās neiekrīt citi svētki.

Svētās Ģimenes svētku Mises dienas lūgšana skan sekojoši:

Kungs Jēzu Kristu, kas, būdams pakļauts Marijai un Jāzepam, ģimenes dzīvi svētdarīji ar neizsakāmiem tikumiem, dod, ka mēs mācītos no Tavas Svētās Ģimenes piemēriem un kopā ar to būtu debesu svētlaimē; kas dzīvo un valdi ar Dievu Tēvu Svētā Gara vienībā, Dievs no mūžības mūžībā.

Mises pirmais lasījums ņemts no Sv. Pāvila vēstules kolosiešiem (3:12–17):

Brāļi! Kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, tērpieties sirsnīgā žēlsirdībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā; esiet viens pret otru iecietīgi un cits citam piedodiet, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā Kungs jums ir piedevis, piedodiet arī jūs. Bet pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite. Un Kristus miers lai valda jūsu sirdīs, jo tām jūs esat aicināti kā viena miesa; esiet pateicīgi. Kristus vārds lai bagātīgi mīt jūsu vidū: pamāciet un paskubiniet viens otru visā gudrībā, pateicības pilnām sirdīm dziedādami Dievam psalmus, himnas un garīgas dziesmas. Visu, ko vien jūs darāt vārdos un darbos, to visu dariet Kunga Jēzus Kristus vārdā, pateikdamies Dievam Tēvam caur viņu.

Savukārt Evaņģēlijs – pēc Sv. Lūkasa (2:42–52):

Kad Jēzum bija divpadsmit gadu, tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzalemi. Un kad svētku dienas beidzās, tiem uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzalemē, bet viņa vecāki to nezināja. Domādami, ka tas ir starp līdzgājējiem, vienas dienas ceļu nogājuši, tie meklēja viņu pie radiem un paziņām. Un neatraduši, tie atgriezās Jeruzalemē, viņu meklēdami. Un notika, ka pēc trim dienām tie viņu atrada svētnīcā sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un jautājot. Bet visi, kas viņu dzirdēja, brīnījās par viņa saprātu un atbildēm. To redzēdami, viņi brīnījās, un viņa māte tam sacīja: Dēls, kāpēc tu mums to esi darījis? Redzi, tavs tēvs un es, mēs tevi sāpēs meklējām. Viņš tiem atbildēja: Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai nezinājāt, ka man jādarbojas mana Tēva lietās? Bet viņi neizprata tiem teikto vārdu. Un viņš aizgāja tiem līdzi uz Nazareti un bija tiem paklausīgs. Bet viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. Un Jēzus pieņēmās gudrībā, gados un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.

Šo svētku ieviešanas jēgu varam izprast laikmeta kontekstā. Industrializācija un politiskās revolūcijas 19. gadsimtā vājināja tradicionālās sociālās struktūras, tajā skaitā ģimeni. No Sv. Rakstu lasījumu un lūgšanas tekstu kombinācijas redzams, ka līdzās Jēzus pašatklāsmei templī, kas ir sākotnējā svētdienas tēma, Leons XIII ir vēlējies uzsvērt Svētās Ģimenes kā katras kristīgās ģimenes parauga lomu, un arī kristīgo ģimeni kā mājas baznīcu, kurā tāpat kā vispārējā Baznīcā pastāv hierarhiskas attiecības. Svētajā Ģimenē ģimenes galva bija Jāzeps, kam bija jāpieņem atbildīgie lēmumi un jāgādā par iztiku. Tātad viņam šajā jomā bija paklausīga Marija, bet Jēzus – viņiem abiem. Hierarhiskā atbildības secība te bija pretēja personiskā svētuma secībai. Sv. Bernards komentē šo evaņģēlija vietu (Matutīna 4. lasījums):

Un bija tiem paklausīgs. Kurš kam? Dievs cilvēkiem. Dievs, es saku, kuram eņģeļi ir padoti, kuram Valdības un Varas paklausa, bija paklausīgs Marijai, un ne tikai Marijai, bet arī Jāzepam Marijas dēļ. Brīnies tātad par abām lietām un izvēlies ko vairāk apbrīnot, – vai Dēla vislaipnīgāko pazemošanos, vai Mātes visizcilāko godu.