Priesteris Jozefs fon Cīglauers (tradicionālā ceļotāja piezīmes).

Pr. Jozefs fon Cīglauers (www.katholisches.info)

Vēl atrodoties aizvadītās Dvēseļu dienas noskaņā, radās vēlēšanās pakavēties atmiņās pie kāda ceļojuma pa Dienvidtiroli 2008. gadā, tā pieminot priesteri, kuru šajā rudenī Dievs pēc ilgas kalpošanas pie Viņa altāra aizsauca no šīs pasaules. Dzimis, uzaudzis un kalpojis Dienvidtirolē, kur pārsvarā runā vāciski, bet kas tagad atrodas Itālijas sastāvā (it. Alto Adige), Jozefs fon Cīglauers (Zieglauer, 1925.05.11.–2017.10.22.) ir savā ziņā pravietiska personība, jo līdz pat mūža beigām turējies pie Romas rita tradicionālās formas, tādējādi izdzīvojot savu pārliecību, kuras atbilstību patiesībai, par spīti valdošajam pretējam viedoklim, 2007. gadā apstiprināja pāvests Benedikts XVI, proti – ka šī dievkalpojuma forma nekad nav bijusi aizliegta.

Spingas draudzes baznīca (ar “Lielo Kristapu”)

Kopš 1983. gada pr. J. fon Cīglauers bija prāvests nelielā kalnu ciematiņā Spingā (v. Spinges, it., lad. Spinga). Pirms tam tur līdz savai nāvei bija kalpojis pr. Engelberts Pedevilla, vēl viens priesteris, kurš arī pēc liturģiskās reformas turpināja turēt “Tridentes” Misi. Tā nu Spingas draudzē liturģiskā reforma notika tikai 2006. gadā, kad prāvests Cīglauers tika emeritēts.  Kopš tā laika viņš vairs nedrīkstēja izmantot draudzes baznīcu, kur Mise nu notika tikai svētdienās un lielajos svētkos, kad no ielejas atbrauca jaunais prāvests. Cīglauers savukārt turēja tradicionālo Sv. Misi ik dienas blakus esošajā Svētā Kapa kapelā. Ar viņa pūliņiem tradicionālais rits bija pieejams Dienvidtirolē vēl pirms pāvesta Benedikta XVI apustuliskās vēstules “Summorum Pontificum” publicēšanas.

Pr. J. fon Cīglauers bija arī viens no neredzamās un neformālās pasaulīgo (pie diecēzēm piederīgo) priesteru kopības, kuri visā pasaulē nodrošināja tradicionālā rita kā Romas Baznīcas liturģiskās paražas (consuetudo) nepārtrauktu pastāvēšanu visā pasaulē. Līdzās šeit minētajiem Dienvidtiroles priesteriem tāds bija arī Pr. Siro Čizilīno (Cisilino, 1903–1987) Venēcijā, kura kādreizējā draudzes baznīcā San Simon Piccolo tagad tradicionālajā latīņu ritā turpina kalpot Sv. Pētera priesteru brālības (FSSP) garīdznieki. Tāds “nelabojams tridentīnists” bija arī priesteris un kapelmeistars Jozefs Kronšteiners (1910–1988) Lincā (Austrijā). Arī viņa kādreizējā kalpošanas vietā – Minorītu baznīcā – viņa darbu turpina FSSP. Vēl citu vidū var minēt arī mons. Fransuā Diko-Buržē (Ducaud-Bourget, 1897–1984) Parīzē, kuram pēc reformas līdz ar apm. 2000 ticīgajiem nācās noturēt tradicionālo Sv. Misi dažādās nepiemērotās telpās, līdz beidzot 1977. g. viņi “okupēja” vienu no Parīzes vēsturiskajām baznīcām SaintNicolasduChardonnet. Pēc prelāta nāves ticīgo garīgo aprūpi tur pārņēma Sv. Pija X priesteru brālība. Tādējādi 2007. gadā pāvests Benedikts ar “Summorum Pontificum” neieviesa neko būtiski jaunu, bet gan atzina kopš neatminamiem laikiem pastāvējušu paražu, kas pēc Tridentes koncila bija vēl pastiprināta ar beztermiņa (in perpetuo) privilēģiju.

Sv. Kapa kapela Spingā

Sv. Kapa kapela Spingā

Sv. Kapa kapela Spingā (ieeja “iekšējā ēkā”)

Plānojot savu ceļojumu pa Ziemeļitāliju 2008. gada vasarā, šo rindu autors caur internetu uzzināja, kur var apmeklēt tradicionālo latīņu Sv. Misi. Prāvests, iepriekšējā dienā sazvanīts, gan izstāstīja ceļu, gan pats pieteicās ar auto aizbraukt uz Mīlbahas (Mühlbach, Rio de Pusteria) ciemu ielejā un latviešu ceļotāju aizvest uz Spingu, jo sabiedriskais transports turp neejot. Mazais sagrabējušais priestera auto pasažierim par lielu brīnumu bez aizķeršanās uzbrauca kalnā pa stāvo serpentīnveidīgo ceļu. Bija sestdienas vakars, un gaidot Sv. Misi nākamajā rītā plkst. 7.00 bija iespējams izbaudīt prāvesta viesmīlību, saņemot naktsmājas, vakariņas un brokastis draudzes mājā. Sarunā noskaidrojās, ka pr. J. fon Cīglauers 2. Pasaules kara laikā bija iesaukts Vācijas armijā un ar savu militāro vienību kādu laiku atradies Jelgavā.

Spingas Svētā Kapa kapela atrodas blakus gotiskajai draudzes baznīcai un draudzes kapsētai. Nelielā 17. gadsimta būve ir viens no daudzajiem šāda veida dievnamiem Alpu reģionā, kas vietējiem ticīgajiem deva iespēju neklātienes svētceļojumam uz Svēto Zemi. Tāpat kā Sv. Kapa bazilika Jeruzālemē tā ir celta kā “māja mājā”, zem ārējās ēkas jumta izveidojot tādu kā namiņu (lat. aedicula) – Kristus kapa un Augšāmcelšanās vietas (gr. anastasis) aptuvenu kopiju, kurā var arī ieiet. Spingā nelielā dievnama iekšpuse bija izrotāta ar izteikti asiņainām Kristus ciešanu ainām. Kapelas lielajā šaurībā iekārtojušos ticīgo acīmredzamajai dedzībai un godbijībai nemaz netraucēja tas, ka ministrantam nebija pat komžas virs vācu romantiskajām filmām tipiskā laucinieka vasaras apģērba.

Innihenē (Innichen, San Candido), ciematā uz austrumiem no Mīlbahas, atrodama krietni lielāka Sv. Kapa kapela. Kādreiz to apkalpoja tuvējais kapucīniešu konvents. Tas izrādījās pirms dažiem gadiem slēgts paaicinājumu trūkuma dēļ (lielās “atjaunotnes” augļi Baznīcā). Uz kapelas durvīm bija zīmīte ar kāda vietējā zemnieka tālruņa numuru, kurš uzņēmies pienākumu pēc vajadzības to atslēgt un ielaist tūristus.

Sv. Kapa kapela Innihenē (Dienvidtirole)

Sv. Kapa kapela Innihenē (ieeja “Kristus kapā”)

Priesteris J. fon Cīglauers izmantoja divvalodīgu latīņu-vācu Misāli, kādas eksperimentālā kārtā tika izdotas jau pirms liturģiskās reformas – 50. gados. Visi teksti un ceremonijas precīzi atbilda Tridentes latīņu Misālei. Lūk, lielisks atspēkojums diviem maldīgiem apgalvojumiem: 1) ka 1969. gada reformas mērķis bija padarīt iespējamu Sv. Misi tautas valodā; 2) ka “tradicionālajiem” katoļticīgajiem interesē tikai latīņu valoda. No dziedamajām daļām latīniski bija tikai Credo, ko visi ar lielu aizrautību arī nodziedāja.

Katrīna Lanca (Institut Ladin)

Ir visnotaļ simbolski, ka tieši Spinga bija vieta, kurā kalpoja šādi divi nelokāmi priesteri, jo šis kalnu ciems ir slavens arī ar “Tiroles Žannu D’Arku” jeb Katrīnu Lancu. Kad 1797. gadā ciemā iebruka kāda Napoleona karaspēka daļa, šī kalpu meitene pievienojās tiroliešu zemessardzei, kas aizstāvēja ciemu un – kā stāsta – ar siena dakšām rokās gaiņāja prom iekarotājus. No tā laika siena dakšas rotā Spingas ģerboni. Vairāk nekā pēc gadsimta Katrīnai radās līdziniece arī Rīgā, par ko tagad varam lasīt Latvijas AvīzēValija Veščuna, kura 1919. gadā stājās Rīgas aizstāvju rindās pret Bermontu.

Pēc Sv. Mises un saimnieces pagatavotajām brokastīm pr. J. fon Cīglauers savu nejaušo viesi atkal nogādāja ielejā uz autobusa pieturu. Lai Dievs viņam aizmaksā par viesmīlību, bet vēl vairāk – par uzticību savas ordinācijas Sv. Misei. Lai dus mierā.

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Liecība. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s