Dvēseļu diena Baznīcas tradīcijā

Sv. Mise un Šķīstītava (www.michaeljournal.org)

Visu mirušo ticigo piemiņas dienā jeb Dvēseļu dienā, ko atzīmējam 2. novembrī, īpaši atceramies savus vecākus, radus un draugus, kuri pēc īsāka vai garāka mūža ir beiguši šīs zemes gaitas.

Baznīca māca, ka dvēseli, tiklīdz tā ir atstājusi iznīcīgo miesu, gaida Dieva tiesa, kur tā saņem spriedumu par to, kur būs jāpavada mūžība, kur tā – pēc vispārējās augšāmcelšanās – būs ieģērbta augšāmceltā neiznīcīgā miesā. Debesu godība un Dieva svētlaimīga skatīšana vaigu vaigā tiem, kam grēki piedoti, bet mūžīgs sods – tiem, kas miruši smaga grēka stāvoklī.

Taču arī atpestītie nāves brīdī ir nevienādā stāvoklī. Tie, kam ne tikai piedota grēku vaina, bet kam gandarīšanas dēļ arī dzēsts laicīgais sods, debesu svētlaimē nokļūst uzreiz, citi turpretī atlikušo sodu izcieš šķīstītavā, lai pec tam svēti un nevainojami nokļūtu debesīs. Pirmos mēs saucam par svētajiem un uzskatām par saviem draugiem un aizbildņiem Dieva priekšā, otrajiem – nepieciešamas lūgšanas, ko mēs šeit uz zemes un svētie debesīs raida uz Dievu, kā arī mūsu gandarīšana un nopelnītās atlaidas, kas saīsina viņu sodu šķīstītavā. Lūk, šajā apstāklī īpaši atklājas svēto sadraudzība, kas minēta Apustulu ticības apliecībā. Šajā sadraudzībā ir vienotas visas trīs Dieva Baznīcas dalas – tā, kas debesīs (līksmojošā jeb triumfējošā Baznīca, Ecclesia triumphans), kas uz zemes (karojošā Baznīca, Ecclesia militans) un – tā, kas šķīstītavā (cietēja jeb gaidošā Baznīca, Ecclesia poenitens vel exspectans). Debesīs un uz zemes aizlūdzot, arvien jaunas dvēseles tiek atbrīvotas no šķīstītavas un piebiedrojas tām, kas jau debesīs.

Jau kopš neatminamiem laikiem Baznīca svin Visu svēto dienu, kurā pieminam visus svētos, sevišķi tos, kam kalendārā nav sava svētku diena. Kopš 8. gadsimta Rietumu Baznīca to svin 1. novembrī (atceroties Visu Svēto kapelas iesvētīšanu Vatikāna bazilikā). Arī lūgšanas par dvēselēm šķīstītavā ir pazīstamas kopš Baznīcas pirmsākumiem, un Sv. Mises par mirušajiem min jau 2. gs. autori. Sākotnēji tās īpaši tika praktizētas klosteros. Tāpēc 11. gadsimtā Klinī klostera (Francijā) abatam likās svētīgi un lietderīgi nākamajā dienā pēc svētku svinēšanas par godu visiem svētajiem ar aizlūgumiem pieminēt visus tos, kas “ar ticības zīmi” pabeiguši šo dzīvi un gaida ieiešanu svēto pulkā debesīs.

Dvēseļu dienai Romas ritā raksturīgas trīs Svētās Mises, kurām gan ir dažādi Svēto Rakstu lasījumi, bet daudzas kopīgas īpatnības, kas tās atšķir no Euharistijas svinībām citās dienās. Viena no tām ir sekvence “Dies irae“. Šī kāda 13. gadsimta franciskāņa Tomasa de Čelāno sacerētā dzeja, kurā balstoties uz Vecās Derības (Cef. 1:15–16), Evaņģēliju un apokrifu motīviem izteikta Baznīcas ticība pastarajai tiesai, ir kļuvusi par katoļu kultūras neatņemamu sastāvdaļu un iedvesmojusi daudzus komponistus – kā Mocartu, Kerubīni, A. Loidu Vēberu un citus – tās vārdus ietērpt mūzikā, bet tās sākotnējā gregoriskā melodija (īpaši pirmās 8 notis) ievīta arī daudzos laicīgās mūzikas skaņdarbos; tādā veidā to izmantojuši F. Lists, S. Rahmaņinovs, vairāku kinofilmu mūzikas autori.

Sekojot paražai, kas no Polijas ienākusi Latvijā, pēc Svētās Mises baznīcas iekštelpā notiek procesija, kurā draudze aizlūdz par saviem nomirušajiem brāļiem un māsām, kā arī visiem mirušajiem ticīgajiem. Procesijas laikā dzied dziesmu “Viņās pastardienas briesmās”. Tas ir sekvences “Dies irae” latviskojums. Ik pec diviem dziesmas pantiem procesija apstājas, un pēc lūguma “Kungs, apžēlojies, …” un Tēvreizes priesteris skaita lūgšanu par kādu mirušo ticīgo grupu, pirmo reizi – par priesteriem, tad – par mūsu mūžībā aizgājušajiem vecākiem, pec tam – par tuviniekiem, draugiem un labdariem, tad – par visiem ticīgajiem, kas apbedīti draudzes kapsētās. Pēc ceturtās apstāšanās procesija turpinās, korim dziedot responsoriju “Libera me, Domine” jeb “Pasarga mūs, Kungs un Dievs”, kas ņemts no Dvēseļu dienas Stundu dievkalpojuma. Šis agrīno viduslaiku dziedājums, kas arī tagad pie mums tiek dziedāts savā gregoriskajā melodijā, ir viens no skaistākajiem Baznīcas mūzikas dārgumiem. Polijai domātajā Rituale romanum izdevumā pēc katras apstāšanās paredzēts dziedāt vienu no Stundu dievkalpojuma responsorijiem, taču tagad mūsu draudzēs dzied vairs tikai šo vienu. Vēl seko priestera lūgšana par visiem ticīgajiem, kas gaida grēku piedošanu, un tad visi dziesmā “Es sveicināta, Karaliene” savas sirds lūgšanas uztic Dievmātei. Lai viņas aizlūgumi mūs diendienā pavada cauri “šai asaru ielejai” līdz mūžīgajam priekam debesīs.


Šī ir atjaunota un papildināta versija rakstam, kas pirmoreiz publicēts Ogres draudzes avīzē Kāpnes, 2006. g. nov., 2. lpp.

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Liturģiskais_gads. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s