Romas Graduāls. Vatikāna izdevums (gregorianbooks.com)

Abats K. M. Dž. Zeļinskis (Zielinski), OSBOliv

Māksla un mūzika, kas ir skaistuma manifestācijas, nav liturģijas fakultatīvi elementi, nedz arī tiem ir tīri dekoratīva loma, bet gan tie ir dievkalpojuma integrāla sastāvdaļa, kā to uzsvēris pāvests Benedikts XVI pēcsinodes pamudinājumā Sacramentum caritatis (22.02.2007): “Sakars starp noslēpumu, ko pieņemam ticībā un kuru svinam, īpašā veidā parādās skaistuma teoloģiskajā un liturģiskajā spēkā. Liturģijai, tāpat kā kristīgajai atklāsmei vispār, ir cieša saistība ar skaistumu: tā ir “patiesības spožums” (veritatis splendor). Liturģijā atspoguļojas Lieldienu noslēpums, caur kuru pats Kristus mūs velk pie sevis un aicina komūnijā. Jēzū, kā mēdz teikt Sv. Bonaventūra, mēs apceram skaistumu un pirmsākuma dzirksti. Šī īpašība, ko pieminam, nav estētisms vien, bet veids, kā patiesība par Dieva mīlestību Kristū mūs pievelk, fascinē un aizrauj, vienlaikus liekot iziet no sevis un norādot uz mūsu patieso aicinājumu – mīlestību” (n. 35).

Mūzikas garīgo vērtību pavisam konkrēti bija izpratis Sv. Filips Neri. Par “oratorijām” dēvētajos garīgajos vingrinājumos, ko viņš rīkoja, tika pielietots gan vārds, gan mūzika – Baznīcas tēvu tekstu vai garīgās dzīves klasiķu lasīšana un komentēšana veicināja klausītāju izaugsmi un koncentrēšanos, kamēr mūzikai bija jāmierina un jāstiprina iepriekš sprediķu satriektās dvēseles. Kā rakstīja Marija Terēze Bonadonna Ruso, “Sv. Filips apliecināja, ka no praktiskās pieredzes guvis ideju “nopietniem ļaudīm domātus nopietnus vingrinājumus” papildināt ar “garīgās mūzikas iepirecinājumu””. Ideja iekļaut mūziku savās garīgajās sapulcēs, ko viņš uzskatīja par “tīkliem dvēseļu zvejai”, liekas, radusies no viņa jaunības pieredzes Florencē, kur laudi¹ dziedāšana bija tautā ļoti iecienīta. Šajos dziedājumos Sv. Filipam patika ne tikai formas vienkāršība, bet arī spēja iedvesmot emocionāli.

Tā sauktajās “lielajās oratorijās”, kā arī dievkalpojumos mūzikas loma un mākslinieciskais līmenis arvien pieauga, tai tomēr nekļūstot par pašmērķi. Tās uzdevums bija svinīgs kulta kalpojums Dievam un dvēseļu celsme. Chiesa Nuova² bija Romas mūzikas dzīves centrs, un starp Sv. Filipa draugiem un garīgajiem bērniem bija ievērojami 16. gs. mūziķi – Anerio, Animuča, Palestrīna, Viktorija. Visos Itālijas novados oratoriāņu kongregācijas nami bija vietas, kur uzplauka garīgā mūzika.

Sv. Filips un viņa garīgie bērni lika lietā to, ko Baznīca vienmēr ir mācījusi: garīgie dziedājumi un sakrālā mūzika, dodot godu Dievam svinīgā dievkalpojumā, uztur lūgšanas garu un klātesošo dalību svētajos noslēpumos. Svētdarot ticīgos un audzinot viņu gaumi, garīgie dziedājumi atklāj arī mistiskās miesas noslēpumaino vienotību. Sv. Augustīns savā darbā Atzīšanās apraksta saviļņojumu, ko piedzīvoja Milānā, piedaloties dievkalpojumā, kur ticīgie dziedāja psalmus un Sv. Ambrozija himnas (IX, 7, 15–16). Kādā savā sprediķī Sv. Augustīns saka: “Jaunais cilvēks zina, kāda ir jaunā dziesma. Dziedāt nozīmē izteikt prieku un, ja padomā dziļāk, izteikt mīlestību” (Sermo, 34, 1). Tādā garā arī Benedikts XVI izteicās, kad 2007. g. 13. oktobrī viesojās Pontifikālajā Baznīcas mūzikas institūtā: “Cik bagāta ir Sv. Rakstu un Baznīcas tēvu tradīcija, kur tā uzsver garīgo dziedājumu un mūzikas iedarbīgumu aizkustinot sirdis un tās paceļot, lai tās varētu, tā sakot, ieiet dievišķās dzīves intimitātē!”

Tik daudzi aizgājušā gadsimta pāvestu un koncila dokumenti aicina dievkalpojumus noturēt svinīgi un dziedātā veidā. Šīs muzikālās atjaunotnes auglis bija tas, ka ticīgie apguva pazīstamākās gregorisko dziedājumu melodijas, un tas tā notika dažādās pasaules valstīs. Turpretī pēdējās desmitgadēs mums tiek celta priekšā liela dziesmu dažādība, it kā lai iesaistītu ticīgo tautu. Tomēr bieži vien šīs dziesmas neapmierina ne formas, ne satura ziņā. Problēma ir arī tā, ka daudzas šādas kompozīcijas ir tik viendienīgas un piesaistītas savam laikam, ka jau pēc dažiem gadiem jau tās jānomaina.

Jāpasvītro, ka Maģistērijs nepieprasa liturģiskajā dziedāšanā bez izšķirības piedalīties visai tautai, bet iesaka visiem darboties labā saskaņā, katram atbilstoši saviem pienākumiem un kalpojumam, kā rezultātā “rodas tas garīgais klimats, kurš padara dievkalpojuma brīdi patiešām intensīvu, līdzdalības pilnu un auglīgu” (Jānis Pāvils II, 2003. g. 23. novembra vēstule par Baznīcas mūziku Mosso dal vivo desiderio). Baznīcas dokumenti runā visupirms par gregoriskajiem dziedājumiem, jo tie ir nesaraujami saistīti Sv. Rakstu, Baznīctēvu un liturģiskajiem tekstiem un ir Baznīcas lūgšanas likuma (lex orandi) sastāvdaļa. Šī doma izsekojama no Sv. Pija X 1903. g. apustuliskās vēstules Tra le sollecitudini caur Pija XII 1955. g. encikliku Musicae sacrae disciplina un Vatikāna 2. koncila konstitūciju par liturģiju, Ritu kongregācijas 1967. g. instrukciju³ un jau minēto, Tra le sollecitudini simtgadei veltīta Jāņa Pāvila II 2003. g. vēstuli – līdz pat mūsu dienām.

Dokumentā Sacramentum caritatis Benedikts XVI māca: “Baznīca savas divtūkstoš gadu pastāvēšanas laikā ir radījusi un turpina radīt mūziku un dziedājumus, kuri veido ticības un mīlestības mantojumu, ko nekādi nedrīkst zaudēt. Dievkalpojumā visi dziedājumi nav vienlīdzīgi. Jāizvairās no vispārīgām un nejaušām kompozīcijām, kā arī liturģijas būtībai neatbilstošu žanru ieviešanas. Dziedājumam kā dievkalpojuma elementam jāiekļaujas svinību formā. Tāpēc, lai gan pastāv dažādi virzieni un tradīcijas, kas ir visai slavējamas, vēlamies, kā to lūdza Sinodes tēvi, lai pienācīgs svars tiek piešķirts gregoriskajiem dziedājumiem, kā Romas liturģijas īpašajam dziedāšanas veidam” (n. 42.)

Ir ne tikai iespējams, bet arī vēlams, ka Svētajā Misē visa ticīgā tauta piedalās tai paredzētajos gregoriskajos dziedājumos. Tā būtu atgriešanās pie dievkalpojuma nopietnības, pie svētuma, formu labuma un universalitātes, kam jāraksturo jebkura liturģiskā mūzika, kas ir šā vārda cienīga, kā to māca Sv. Pijs X un atgādina gan Jānis Pāvils II, gan Benedikts XVI. Varētu sākt ar tēvreizi⁴ un Sv. Mises nemainīgajām daļām. Nevajadzētu novērtēt par zemu ticīgo spēju apgūt kaut minimālu repertuāru. Daudz varam mācīties no Āfrikas valstu pieredzes, kur kristīgā tauta dzied labi iegājušās gregoriskās melodijas.

Tāpēc nav brīnums, ka Baznīcas mūzika atrodas krīzē, jo “bez gregoriskajiem dziedājumiem Baznīcas mūzika ir izkropļota (…), bez gregoriskajiem dziedājumiem Baznīcas mūzikas vienkārši nav”, kā ir sacījis Valentīns Miserakss Grau, Pontifikālā Baznīcas mūzikas institūta prezidents. “Lielie polifonijas meistari ir vēl dižāki, kad balstās uz gregoriskajiem dziedājumiem, tajos aizgūstot tēmas, modalitāti un poliritmiju. Caur šo garu, kurš caurauž rafinēto kompozīcijas tehniku, caur šo pakļāvību svētajam tekstam un dievkalpojuma prasībām ir kļuvuši diži Palestrīna, Laso, Viktorija, Gerrero, Moraless un citi.” Ir arī jaunās kompozīcijas, gan latīņu, gan tautas valodā, kas iedvesmotas no gregoriskajiem dziedājumiem. Jānis Pāvils II ir atbalstījis pazīstamo Sv. Pija X izteikto principu: “Jebkura kompozīcija ir tik svēta un liturģiska, cik tā savā melodikā, iedvesmā un garā ir tuva gregoriskajam dziedājumam; un jo tā vairāk no šī izcilākā modeļa atkāpjas, jo mazāk tā ir dievnama cienīga” (Tra le sollecitudini, n. 3; Mosso dal vivo desiderio, n. 12)

Par spīti Vatikāna 2. koncila un pāvestu maģistērija izteikumiem Baznīcas mūzika atrodas krīzē. Tā cieš no pēctecības trūkumā (discontinuità) un atrautībā no savām saknēm (rottura) balstītas “hermeneitikas”, par ko runāja Benedikts XVI savā uzrunā Romas kūrijai 2005. g. 22. decembrī. Lai atkal celtu gaismā lielo dārgumu krājumu, ko esam saņēmuši no Baznīcas tradīcijas, jāsāk ar gregoriskajiem dziedājumiem, jo tiem piemīt spēja nodot Dieva tautai katoliskuma izpratni un tos vadīt pareizi izprastas inkulturācijas ceļā. Vācu rakstnieks Martins Mozebahs atgādina, ka šī mūzika skanēja neierasti gan Kārļa Lielā, gan Sv. Toma Akvīnieša, gan Monteverdi, gan Haidna ausīm, un tā bija tikpat sveša viņu laikam kā mūsējam. Bet šodien taču esam atvērtāki svešu kultūru mūzikai nekā agrāko gadsimtu kristieši. Turklāt, dažādu vietējo tradīciju melodijas, arī no mums atšķirīgās kultūrās, patiesībā ir tuvu rada  gregoriskiem, un tātad arī šajā ziņā gregoriskie dziedājumi ir patiesi internacionāli.

La musica sacra nel pensiero della Chiesa. L’universalità del gregoriano. “L’Osservatore Romano”, 10 gennaio 2008. Tulkots pēc internetā atrodamās versijas.

Tulkotāja piezīmes.
1. Angl. Laudi – viduslaikos radies tautas valodā dziedātas garīgās dziesmas žanrs Itālijā, parasti vienbalsīgs, gregorisko melodiju stilā.
2. Angl. Chiesa Nuova saukta arī Santa Maria in Vallicella – baznīca Romā, kur kalpoja Sv. Filips Neri.
3. Instrukcija Musicam sacram.
4. Acīmredzot autors orientējas uz lasītāju, kam pazīstama 1969. g. reformētā Sv. Mises kārtība.

Par autoru. Tēvs Kristofers Maikls Džons Zeļinskis, OSBOliv, dzimis ASV 1953. g. Iestājies Olīvkalna benediktīniešu kongregācijā, kur 1975. g. salicis mūža svētsolījumus. Pēc studijām Pontifikālajā Sv. Anselma universitātē Romā 1977. g. ordinēts par priesteri, bijis priors un noviču audzinātājs sava ordeņa klosterī Florencē. Krīzes situācijā nonākušais Pekosas klosteris ASV viņu 2003. g. ievēlēja par savu abatu ar uzdevumu “savest kārtībā” šo kopienu. Pāvests Benedikts 2007. g. viņu ieceļ par viceprezidentu Pontifikālajā Baznīcas kultūras mantojuma un Sakrālās arheoloģijas komisijās. Pēc abu komisiju apvienošanas 2010. gadā viņš ir konsultors, vēlāk biroja vadītājs Dievkalpojuma kongregācijā. Kopš 2013. gada atgriezies klostera dzīvē un pašlaik ir abats Lendināro klosterī Venēcijas tuvumā.