“O” antifonas

“O” Antifonas (dappledthings.org)

7, 6, 5, … – sākas laika atskaite Ziemassvētkiem. Septiņas pēdējās dienas pirms Kristus Dzimšanas svētkiem Romas rita Kanonisko stundu dievkalpojumi piedāvā īpaši bagātu dziedājumu klāstu, no kurām pazīstamākie ir “O” antifonas. Minētas jau 5. gs. avotos (Boēcijs), tās ir antifonas pie evaņģēliskā dziedājuma Magnificat pēdējo septiņu Adventa dienu Vesperēs. Gaidāmais Pestītājs tiek uzrunāts dažādos no Vecās Derības Svētajiem Rakstiem ņemtos epitetos. Katrā antifonā ir arī lūgums „Nāc!” Latviski uz šo antifonu pamata veidota Adventa dziesma „Ak nāc, Emanuēl.” Jaunajā Sv. Mises Lekcionārijā, šie teksti (saīsināti!) ir ievietoti kā attiecīgās dienas Alleluja panti, tāpēc atrodami izdevuma „Mieram Tuvu” decembra numurā. Šeit pacentīsimies iepazīstināt ar pilniem tekstiem un norādīt uz Sv. Rakstu vietām, kur smelta dziedājuma ideja.

17.decembris:

O Sapientia, quae ex ore Altissimi prodiisti, attingens a fine usque ad finem, fortiter suaviterque disponens omnia: veni ad docendum nos viam prudentiae. O, Gudrība, kas nāc no Visaugstā mutes, sniegdamās no gala līdz galam, kas izkārto visu ar spēku un maigumu, – nāc mācīt mums apdomības ceļu.

Kristus – Dievišķā Gudrība. Vārds, ko mūžībā izsaka Tēvs (“Iesākumā bija vārds” Jņ. 1:1). Ne velti Dievmātes litānijā viens no viņas tituliem ir Gudrības Sēdeklis. Skat. Sir. 24:1,3; Gudr. 9:9,10; arī Is. 11:2,3; 28:29.

  1. decembris:
O Adonai, et Dux domus Israel, qui Moysi in igne flammae rubi apparuisti, et ei in Sina legem dedisti: veni ad redimendum nos in brachio extento. O, mūsu Kungs un Izraēla nama vadoni, kas Mozum degošā krūma ugunī parādījies un viņam Sinaja kalnā devi likumu, – nāc, lai atpirktu mūs, ar izstieptu roku.

Ebreju vārds „Adonai” Vecajā Derībā tiek lietots Dieva īpašvārda Jahve (burt. „Kas esmu”) vietā, kuru nedrīkstēja izrunāt, tik svēts tas bija. Šo savu vārdu Dievs atklāja Mozum degošajā ērkšķu krūmā, bet Sinaja kalnā atklāja viņam 10 baušļus. Antifona šajā vārdā uzrunā Kristu, tā uzsverot viņa dievišķību. Skat. Izc. 3; Is. 11:4,5; 33:22.

  1. decembris:
O Radix Jesse, qui stas in signum populorum, super quem continebunt reges os suum, quem Gentes deprecabuntur: veni ad liberandum nos, jam noli tardare. O, Jeses sakne, kas esi kā karogs tautām, kura priekšā karaļi aizver muti, kuru pielūdz tautas, – nāc mūs atbrīvot, vairs nekavējies.

 

Jēzus tiek saukts par Dāvida dēlu, no Dāvida cēlušies ir gan Sv. Marija, gan Sv. Jāzeps, bet Jese jeb Isajs ir karaļa Dāvida tēvs. „Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus.” (Is. 10:1). „Un notiks tanī dienā: tautas meklēs Isaja saknes atvasi, kas viņām ir par karogu, un tās mājvieta būs pilna godības.” (Is. 10:10). Sk. arī Jer. 23:5,6; Mik. 5:1; Rom. 15:8–13; Atkl. 5:1–5; 22:16.

  1. decembris:
O Clavis David, et sceptrum domus Israel; qui aperis, et nemo claudit; claudis, et nemo aperit: veni, et educ vinctum de domo carceris, sedentem in tenebris, et umbra mortis. O, Dāvida atslēga, un Israēļa nama scepteri, kas atver, un neviens neaizslēdz, kas aizslēdz, un neviens neatver, – nāc un izved no cietuma to, kurš sasaistīts sēž tumsā un nāves ēnā.

„Un Es likšu Dāvida nama atslēgu uz viņa pleciem, un viņš atvērs, un neviens neaizvērs, un viņš aizslēgs, un neviens neatslēgs” (Is. 22:22). Sk. arī Is. 9:6.

  1. decembris:
O Oriens, splendor lucis aeternae, et sol justitiae: veni, et illumina sedentes in tenebris, et umbra mortis. O, Uzaustošais, mūžīgās gaismas spožums un taisnības saule, – nāc un apgaismo sēdošos tumsībā un nāves ēnā.

Burtiski „oriens” attiecas uz spīdekli, kurš uzlec vai aust, piem., Saule. Taču vairākās valodās izplatīts tulkojums Auseklis jeb Rīta zvaigzne. Sal. rindu no evaņģēliskā dziedājuma Laudēs „Benedictus”: „visitabit nos oriens ex alto,  illuminare his, qui in tenebris et in umbra mortis sedent” („Auseklis no augšienes mūs uzlūkojis, Lai apgaismotu tos, kas tumsībā un nāves ēnā sēd” (Lk. 1:78–79)).” Sk. arī Is. 9:2; Lk. 1:9; Zah. 6:12–13; Ebr. 1:3; Mal. 4:2.

  1. decembris:
O Rex Gentium, et desideratus earum, lapisque angularis, qui facis utraque unum: veni, et salva hominem, quem de limo formasti. O, Tautu Karali un viņu ilgotais, stūra akmens, kas dari abus par vienu, – nāc un atpestī cilvēku, ko esi veidojies no pīšļiem.

„Jo mūsu miers ir Viņš, kas abus savienoja vienā, un ar savu miesu iznīcināja ienaidnieku, kas kā starpsiena mūs šķīra.” (Ef. 2:14). Apustulis Pāvils runā par kristiešiem no jūdu un pagānu vidus, ko Kristus apvieno, tātad abus dara par vienu, vai (citā vietā) – ka pagāni kristījoties tiek adoptēti Izraēlī. Sk. arī: Is. 9:7; 2:4; 28:16; Hag. 2:8; Rad. 2:7.

  1. decembris:
O Emmanuel, Rex et legifer noster, exspectatio Gentium, et Salvator earum: veni ad salvandum nos, Domine, Deus noster. O, Emmanuēl, mūsu Karali un likumdevēj, tautu gaidas un viņu Pestītāj, – nāc mūs atpestīt, Kungs, mūsu Dievs.

Sasaucas ar IV Adventa svētdienas Sv. Mises Komūnijas antifonu: „Lūk, jaunava ieņems savās miesās un dzemdēs Dēlu, un nosauks Viņu vārdā Emanuēls, kas ir tulkots: Dievs ar mums” (Mt. 1:23, Is. 7:14).

Līdzīgajai tekstu uzbūvei atbilst arī visām septiņām antifonām vienādā, bet tekstam ik reiz pielāgotā melodija (daži skaņu ieraksti).

Par šīm antifonām un dažādiem senām ieražām pēdējās septiņās Adventa dienās angliski var izlasīt kāda sieviešu klostera vietnē. Pirms dažiem gadiem pr. Mihails Volohovs publicēja sīkāku apskatu par visām “O” antifonām un katru atsevišķi (sk. saišu sarakstu).

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Advents. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s