Oktobra pēdējā nedēļas nogalē Romā norisinājās kārtējā Starptautiskās Federācijas Una Voce (FIUV) Ģenerālā asambleja, kura jau trešo reizi tika rīkota reizē ar ikgadējo svētceļojumu Populus Summorum Pontificum. Piedāvājam lasītājiem reportāžu no Romas. Vairāk informācijas itāliski kopā ar kan. br. E. Tabakoviča, OSA, fotogrāfijām var gūt vietnē Messa in latino (paldies tās veidotājiem).

Konference. Svētceļojuma pirmā diena, 25. oktobris, iesākās, kā jau ierasts, ar konferenci augstskolā Augustinianum, ko rīkoja ietekmīgā franču ticīgo organizācija Paix liturgique, kura pēdējos gados sekmīgi izvērsusi darbību tradicionālās Mises labā arī ārpus Francijas. Konferences mērķis ir kalpot par ikgadēju domu un pieredzes apmaiņas forumu “tradicionālajiem” katoļiem no dažādām zemēm.

Ruben Angel Pereto Rivas (foto Monika Rheinschmitt (Pro Missa Tridentina))

Profesors Rubens Anhels Pereto Rivass, teologs un patrologs no Argentīnas, savā referātā aplūkoja tradicionālā Romas rita kulturālos aspektus, parādot kā tas ir licis pamatus kristīgajai civilizācijai un izveidojis to tādu, kādu to pazīstam un mīlam, ilustrējot savu tēzi ar piemēriem no pasaules daiļliteratūras. Referents uzsvēra arī tradicionālā rita spēju aizskart arī tādu cilvēku sirdis, kuri stāv tālu no Baznīcas dzīves, un minēja vairākas pazīstamas personības (piem. franču dzejnieks Klodēls), kuru pievēršanos katoliskajai ticībai vai atgriešanos pie tās veicināja tieši saskarsme ar dievkalpojumiem šajā ritā. No senākas vēstures prof. Pereto minēja 5. gs. notikumu Menorkas salā, kad – saskaņā ar vietējā bīskapa Sevēra stāstīto – turienes ebreji pievērsās ticībai, dzirdot psalmu dziedāšanu, sagaidot Sv. Stefana relikviju ierašanos. Plānots iztulkot un šeit publicēt visu referāta tekstu.

João Silveira (foto Monika Rheinschmitt (Pro Missa Tridentina))

Otrais referents, Paix liturgique pārstāvis Dr. Žuans Silveira no Portugāles pievērsās nereti izteiktajam viedoklim, ka tradicionālā Sv. Mise ir elitāra un saistoša tikai šauram kulturāli priviliģētu ļaužu lokam, vai vismaz ka tā iederas tikai Rietumu zemēs, vai pat tikai Eiropā. Bet ne vienmēr tāds uzskats ir bijis, un arī tagad tas neatbilst patiesībai. Referents sniedza piemērus no saviem ceļojumiem, kuros devies, lai Paix liturgique uzdevumā palīdzētu ticīgajiem dažādās zemēs padarīt pieejamu tradicionālo Sv. Misi. Tā Angolas, bijušās portugāļu kolonijas, galvaspilsētā Luandā viņš ticies ar diviem prāvestiem, kuriem nebija nekādas pieredzes ar tradicionālo Misi, bet kuri izrādīja lielu interesi. Tur arī bija izveidojušās ieinteresēto ticīgo grupas. Arī arhibīskaps sirsnīgi uzņēma Paix liturgique pārstāvi, pažēlojās par nejēdzībām jaunās Mises kārtības lietošanā, kā arī apsolīja nozīmēt jaunizveidotajai ticīgo grupai dievnamu, kur svinēt tradicionālo Misi.

Citāds bija Dr. Silveiras stāsts par viņa “misiju” Panamā. Arī tur īsā laikā organizējās stabila ticīgo grupa un uzsākts turēt tradicionālās Mises, taču bīskaps, kad uzzinājis, to aizliedzis un uz ticīgo lūgumiem nav reaģējis.

Apmeklējot Dienvidkoreju, referents tur sastapis diezgan lielu ticīgo grupu, taču Sv. Mise viņiem tur ir tikai reizi mēnesī un tālu no pilsētas centra. Korejiešu priesteru vidū izplatīts aizspriedums, ka tradicionālā Mise interesē tikai dažus reliģiskos ordeņus, kā arī par latīņu valodas nesaprotamību Āzijas valstī.

Portugālei piederošajās Azoru salās Paix liturgique bija sagādājis priesteri, kas turētu Mises Sanmigelas salā, kā arī organizētu dažas konferences. Diemžēl turienes bīskaps pretlikumīgā kārtā aizliedzis tradicionālo Misi turēt salas baznīcās, pat neizmantotās, spiežot minēto grupu izmantot citas telpas.

Ar līdzīgām grūtībām ticīgie saskaras Peru galvaspilsētā Limā. Tur tradicionālo ticīgo grupa ir skatā ap simtu cilvēku, un Dievs tai ir devis divus paaicinājumus uz priesterību Kristus Karaļa institūtam. Līdz ar jaunā arhibīskapa nākšanu pie varas Sv. Mise grupai pieejama vairs tikai reizi mēnesī. Tomēr Peru ir daudz ieinteresētu ticīgo un darbojas arī tradicionālā rita reliģiskie institūti.

Citā bijušajā Portugāles kolonijā Mozambikā nekas līdz šim nebija zināms par tradicionālās Mises esamību. Referentam bija izdevība kādā draudzē iemācīt jaunajiem koristiem gregorisko dziedājumu pamatus. Kāds turienes jezuītu priesteris savukārt izteica vēlēšanos iemācīties turēt tradicionālo Misi. Arī kādā Mozambikas seminārā pēc tikšanās rektors izrādīja interesi iemācīt topošajiem priesteriem kalpot tradicionālajā Romas rita formā. Referents rezultātā guva pārliecību, ka Āfrika ir atvērtāka katoliskajai tradīcijai nekā Eiropa, kuru pakāpeniska ticības zaudēšana ved pretī bojāejai. Tādējādi tradīcijas nākotne drīzāk saskatāma zemēs, kur ir vairāk atvērtības pārdabiskajai dzīvei.

J. Zuhlsdorf (foto Monika Rheinschmitt (Pro Missa Tridentina))

Amerikāņu priesteris Džons Zūlsdorfs ir plaši pazīstams ar savu interneta apustulātu “What does the prayer really say” (https://wdtprs.com/). Viņš iepazīstināja ar savas dzīves ceļu, kā būdams luterānis jau jaunībā nonācis pie katoliskās ticības, pēcāk – pie tradicionālā Romas rita, kā arī pieredzi evaņģelizācijas darbā interneta vidē. Tieši būdams Romā 90. gadu sākumā un redzēdams teoloģiski neadekvātos liturģisko tekstu tulkojumus angļu valodā, viņš sāka veidot pats savus precīzākus tulkojumus un plašākus komentārus jaunās misāles lūgšanu tekstiem un – sākot ar 2005. g. – publicēt tos internetā. Turpat pr. Zūlsdorfs komentē arī aktuālus notikumus Baznīcas dzīvē, kā arī atbild uz lasītāju – priesteru, semināristu un laju – jautājumiem. Ne viens vien jaunais priesteris ir atzinies, ka šī interneta lapa palīdzējusi rasties un pastāvēt viņa paaicinājumam uz garīgo kārtu, tajā skaitā – derīgie padomi, kā ar tradicionāliem uzskatiem izdzīvot modernistu varā esošā seminārā.

Priestera Dž. Zūlsdorfa paša dzīvē pirmais solis uz konversiju bija saskare ar klasisko Baznīcas mūziku (Mocarts), kas – kopā ar gregoriskajiem dziedājumiem – vēl regulāri bija dzirdama kādā draudzē Minneapolē, tiesa – Sv. Mise pēc jaunās kartības, bet svētdienas Vesperes vēl tradicionālās. Tālāk – latīņu valodas studijas, kontakti ar prāvestu, kurš aizvien vēl kalpoja pie tradicionāli iekārtota altāra versus orientem. Tad – konversija, paaicinājums, atskaitīšana no diviem ASV semināriem (par pārāk tradicionāliem uzskatiem), seminārs Romā un – vēl pirms ordinācijas 1992. g. – iesaistīšanās Pāvesta komisijas Ecclesia Dei darbā.

Natalia Sanmartin Fenollera (Agencia Literaria Dos Passos (twitter))

Konferencē uzstājās žurnāliste – biznesa avīzes Cinco Dias komentētāja – Natālija Sanmartina Fenoljera, kura nule guvusi ievērību arī kā rakstniece ar savu romānu “Primas jaunkundzes atmoda” (par to intervija angliski, vēl otra), kura darbība norisinās kādā ciemā, kurš izaudzis ap klosteri un kura iedzīvotāji pieteikuši sava veida karu mūsdienu pasaules necilvēcīgajiem un nekristīgajiem aspektiem. Viņa stāstīja par to kā romānu sākusi rakstīt pēc tam, kad pati atklājusi katolisko tradīciju. Autore uzsvēra, ka mūsdienās pat daudzi katoļi vairs nesaprot, kas ir upuris. Ja vēlākais kardināls Ņūmens savulaik piedzīvoja, kā kāda anglikāņu kundze šausminājās par priesteri, kurš, lūk, Oksfordā ik rītu “pienes upuri”, tad tagad diez vai kādam tas ienāktu prātā apmeklējot jauno Misi.

Konferences noslēgumā Paix liturgique prezidents Kristiāns Markāns atzīmēja progresu tradicionālās Sv. Mises pieejamībā pasaulē: pērn 90 valstīs, šogad jau 97. Baznīca visdzīvīgākā esot Āfrikā un Āzijā un ap 2050. g. jau puse katoļu varētu būt āfrikāņi. Āfrikā modernisms ir ticis uzspiests neokoloniālisma garā, kā atpalikušai nomalei, kurai jāpiegādā “modernie sasniegumi” gan morāles, gan liturģijas laukā, nereti ticīgajiem uzspiežot samākslotus rituālus, piem.,  ar “liturģiskām dejām”, it kā āfrikāņi nebūtu spējīgi uz klusu apceri un pielūgsmi. Taču pateicoties internetam arī šajā kontinentā ticīgie atklāj tradicionālā rita esamību. Nākamā šāda konference Romā paredzēta 2020. g. februārī. Runātājs kā ceļavārdus atgādināja Sv. Žannas D’Arkas teikto: Ja cīnāmies par labu lietu, Dievs dos uzvaru.

Dievkalpojumi. Daudzie Romas dievnami deva Ģenerālās asamblejas un svētceļojuma dalībniekiem pa pilnam iespēju individuālai lūgšanai, taču bija arī vairāki kopīgi dievkalpojumi. Pirmais no tiem sekoja konferencei – Krusta ceļš baznīcā San Luigi dei Francesi, ko vadīja Labā Gana institūta priesteri.

Sv. Mise Panteonā

Pēc Krusta ceļa ticīgie devās uz Panteonu – ēku, kuru Senās Romas laikos cēla kā visu dievu templi, bet kura viduslaikos kļuva par baznīcu Sancta Maria ad Martyres, kur notika svinīga Sv. Mise, kurā kalpoja premonstriešu kanoniķi no Gödöllő abatijas Ungārijā (celebrants – pr. Ervins Kovāčs, kuram arī zināmi nopelni tradicionālās Mises atjaunošanā Lietuvā). Šie kanoniķi nodrošina arī regulāru tradicionālo Misi Budapeštas Sv. Miķeļa baznīcā, no kurienes bija ieradies arī koris, kurš dziedāja šajā dievkalpojumā. Dievkalpojuma dalībnieku vidū bija arī Ungārijas vēstnieks pie Sv. Krēsla un Suverēnā Maltas militārā ordeņa Eduards Habsburgs. Jāatzīmē, ka šajā dienā svētceļniekiem nācās saskarties ar “šķiru cīņu”, jo vairākas Itālijas transporta darbinieku arodbiedrības bija izsludinājušas streiku, kas daļēji paralizēja gan pilsētas, gan starppilsētu satiksmi (autobusus, tramvajus, vilcienus).

Sestdienas, 26. oktobra programma sākās ar euharistisko adorāciju baznīcā San Lorenzo in Damaso. No turienes dalībnieku procesija cauri pilsētai virzījās uz Vatikānu, kur Sv. Pētera bazilikā pie Katedras altāra notika svinīga Pontifikālmise, ko upurēja Frežisas un Tulonas (Francijā) bīskaps Dominiks Rē. Tika nolasīts Sv. Krēsla valsts sekretāra sūtīts apsveikums.

Svētdienā, 27. oktobrī, Kristus Karaļa svētkos Ģenerālās asamblejas delegātiem un svētceļniekiem bija iespēja apmeklēt Sv. Mises vairākās Romas baznīcās, kur tradicionālā Sv. Mise tiek turēta ik svētdienu. Baznīcā S. Trinità dei Pellegrini, kuru ekskluzīvi lieto tradicionālā rita personālā draudze, notika svinīga Pontifikālmise, kuru arī turēja bīskaps D. Rē, assistējot daudziem garīdzniekiem un mūkiem. Tie, kam bija jādodas prom no Romas agrāk, varēja piedalīties tradicionālajā svinīgajā Sv. Misē baznīcā Gesù e Maria in Corso.

Baznīcā S. Trinità dei Pellegrini pie tās vairākiem altāriem daudzajiem Romā sabraukušajiem priesteriem bija iespēja katru dienu indivduāli upurēt Sv. Mises savās intencijās.

FIUV Ģenerālā asambleja šogad sākās piektdienas vakarā pēc Mises Panteonā. Tur netālajā augustīniešu konventā notika grāmatas “The Case for Liturgical Restoration” prezentācija. Grāmata sastāv no ievada un 33 rakstiem (position papers), kuri apskata dažādus tradicionālās Sv. Mises aspektus (garīgums, valoda, lekcionārijs, komūnijas pieņemšana, ticīgo piedalīšanās veidi, jaunieši, misijas utml.) un izskaidro to, kas nepieredzējušam var likties pirmajā brīdī nesaprotams, parāda šīs dievkalpojuma formas noderīgumu mūsdienu pastorālajā un evaņģelizācijas darbā, kā arī atspēko dažādus pret to celtos iebildumus. Rakstus sastādījis speciālistu kolektīvs FIUV sekretāra Džozefa Šova vadībā un redakcijā. Šie raksti pieejami arī elektroniski angļu valodā. Pamazām top tulkojumi arī citās valodās.

Nākamajā dienā notika Ģenerālās asamblejas darba sēde, kurā tika pārvēlēta Federācijas Padome. Par prezidentu tika jau trešo reizi ievēlēts Felipe Alaniss Suaress no Meksikas. Tika apspriesti arī vairāki grozījumi statūtos. Piedalījās pārstāvji no Anglijas, Austrālijas, Čehijas, Francijas, Itālijas, Japānas, Kanādas, Latvijas, Meksikas, Nīderlandes, Polijas, Skotijas, Spānijas, Taivānas. Caur pilnvarojumiem bija pārstāvētas arī nacionālās asociācijas no Čīles, Jaunzēlandes, Krievijas un Puertoriko.

Daudzas kvalitatīvas fotogrāfijas no 2019. g. Romas svētceļojuma un FIUV Ģenerālās asamblejas var atrast FIUV sekretāra Dž. Šova fotoalbumos, kas atspoguļo arī tradicionālo katoļu pasākumus Anglijā.