Liturģiskā gada pēdējā svētdienā, 24. novembrī, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem.

Šīs dienas Matutīna 7.–9. lasījumos atrodam Sv. Hieronima komentāru dienas evaņģēlijam (Mt. 24:15–35):

“Tanī laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: Kad jūs redzēsiet izpostīšanas negantību esam svētajā vietā, kā to pravietis Daniēls sacījis , – kas to lasa, lai saprot!” – un tā tālāk. Ja mūs mudina saprast, tas norāda, ka sacītajā ir noslēpums. Bet Daniēla grāmatā lasām šādi (9:27): “Un nedēļas vidū tiks atcelts kaujamais un ēdamais upuris; to vietā kā pirmās izvirzīsies postīšanas negantības, un proti – tik ilgi, kamēr iepriekš nolemtā iznīcināšana pārvelsies pāri arī pašai postīšanai un postītājiem.” Par to apustulis saka (2 Tes. 2:3,4), ka “jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam, kas pretojas un sevi ceļ pārāku pār visu to, kas saucas Dievs un kas tiek pielūgts. Viņš pat ieņem vietu Dieva templī, dēvēdams sevi, it kā viņš būtu Dievs,” kura atnākšana ir saskaņā ar Sātana darbību un iznīcina un atdala no Dieva tos, kas viņu pieņēmuši.

To var saprast gan, ka runa ir vienkārši par Antikristu, vai par Cēzara tēlu, kuru Pilāts nolika Templī, vai par Adriāna jātnieka statuju, kura vēl šodien atrodas vissvētākajā vietā. Par negantību Vecās Derības rakstos sauc elku. Un piesaka “postīšanas”, jo tas ir novietots pamestā un izpostītā dievnamā. Kā postīšanas negantību var saprast arī jebkādu perversu mācību. Kad tādu ieraugām svētajā vietā, kas ir Baznīca, un tā izliekas esam dievišķa, mums jāmūk no Jūdejas uz kalniem, tas ir, no burta, kas nokauj, un no jūdu māņticības, un jātuvojas mūžīgajiem pakalniem, no kuriem brīnumaini mūs apgaismo Dievs, un mums jābūt mājā zem jumta, lai velna ugunīgās bultas mūs necaururbj, bet lai neņemam līdzi neko no iepriekšējās dzīvesvietas, nedz meklējam, kas palicis aiz mums, bet drīzāk lai sējam garīgo Rakstu laukā, lai no tā gūstam augļus, nedz arī ņemam otru apģērbu, kas apustuļiem bija liegts.