Marija Podniece

---

Visu herēžu sintēzi, kā modernismu nodēvēja pāvests Pijs X, varētu uzskatīt par ideju vēstures epizodi, tomēr tā, ārēji mainoties, bet būtībā paliekot tāda pati, arvien vēl rada kaitējumu. Tāpēc šā svētā pāvesta liturģiskajā piemiņas dienā lasītājiem piedāvājam garāku apcerējumu, kurā mēģināts šo parādību raksturot. Raksta pamatā ir studiju darbs, kas 2020. g. aizstāvēts Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā (darba vadītāja prof. M. Kiope, Dr. phil.), un referāts, kas 2018. g. 12. maijā nolasīts šā institūta studentu konferencē (Redakcijas piezīme).

---

IEVADS

Savā darbā pievērsos modernisma herēzes apskatam, un tā kā pirmais, kurš to definē un apraksta, ir pāvests Pijs X, analizēju viņa encikliku „Pascendi Dominici Gregis”, kas veltīta šai tematikai.

Rakstīt par šo tēmu izlēmu, jo daudzas mūsdienu problēmas Baznīcas iekšienē ir tieši modernisma herēzes izraisītas[1], tādēļ šķita svarīgi izprast tās pamatus un būtību.

Darbs sastāv no divām nodaļām.

Vispirms tiek apskatīti patiesības antropoloģiskie aspekti pāvesta Pija X enciklikā “Pascendi Dominici Gregis”, kuras ievadā iezīmējas patiesības un tās nosargāšanas problemātika, tādēļ pirmās nodaļas ietvaros, par pamatu ņemot Vatikāna I koncila dokumentus – galvenokārt dogmatisko konstitūciju “Dei Filius”, Katoļu Baznīcas katehismu un Svētos Rakstus, apskatīju cilvēka līdzību ar Dievu kā pamatu dogmai par Dieva izziņas iespējamību un par Dieva Atklāsmi kā absolūto patiesību, Baznīcas Tradīciju kā patiesības avotu, kā arī pašu modernisma herēzes jēdzienu. Jāatzīmē, ka pāvests Pijs X savā enciklikā pats bieži atsaucas Vatikāna I koncilu.

Savukārt, otrā nodaļa veltīta modernisma herēzes filozofisko pamatu izklāstam pāvesta Pija X enciklikā „Pascendi Dominici Gregis”. Aplūkoju enciklikas pirmos 18 punktus, jo tie veltīti tieši modernisma herēzes filozofiskajiem aspektiem. Vispirms tiek apskatīts agnosticisms kā modernisma herēzes filozofiskais pamats, tad uzmanība pievērsta subjektīvima iezīmēm modernisma herēzē un dogmu evolūcijas idejai.

1. PATIESĪBAS ANTROPOLOĢISKIE ASPEKTI PĀVESTA PIJA X ENCIKLIKĀ “PASCENDI DOMINICI GREGIS”

Pāvests Pijs X savas enciklikas “Pascendi Dominici Gregis” ievadā runā par patiesību un tās nosargāšanas problemātiku, norādot uz nepieciešamību noraidīt nelietīgus jauninājumus un viltus zināšanas, jo tie apdraud Baznīcu un Debesu valstības sasniegšanas iespēju ticīgiem, kuri tiek pakļauti maldiem. [2]

Tas iezīmē arī darba 1. nodaļas saturu, attiecīgi vispirms uzmanība tiks pievērsta cilvēka līdzībai ar Dievu, akcentējot cilvēka prātu kā instrumentu Dieva aizsniegšanai. Tālāk tiks apskatīta Dieva Atklāsme kā absolūtā patiesība, Dieva dāvana, tas, ko cilvēka prāts saviem spēkiem nespētu atklāt. Pēc tam uzmanība tiks pievērsta Baznīcas Tradīcijai kā patiesības avotam, šīs Dieva Atklāsmes sargam, visbeidzot tiks apskatīts arī pats jēdziens “modernisma herēze”, kas, kā jau ikviena herēze, ir novirze no patiesības.

1.1. Cilvēka līdzība ar Dievu kā Dieva izziņas iespējamības dogmatiskā apgalvojuma pamats

Cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības [3], Viņa attēls rodams katrā cilvēkā[4], jo cilvēks ir apveltīts ar prātu un gribu[5]. Un tā kā tieši prāta uzdevums ir tiekšanās uz patiesību, tad prāta aspekts, tad darba ietvaros tiks turpmāk apskatīts plašāk.

Saskaņā ar Vatikāna I koncila dogmatisko konstitūciju “Dei Filius”, nodaļā, kas veltīta prāta un ticības jautājumam, norādīts, ka Katoļu Baznīca allaž ir uzskatījusi, ka pastāv divējāda kārtība zināšanu ieguvē, pirmkārt, izmantojot savu dabisko prātu varam nonākt pie zināmām patiesībām (piemēram, pie atskārsmes par Dieva eksistenci), tomēr dziļākas zināšanas par patiesību var iegūt vien ar dievišķās Atklāsmes palīdzību, jo citādi tās paliktu nezināmas.

Lai arī varētu šķist, ka, no tā izriet, ka svarīgākais ir akla paļaušanās ticībā uz Atklāsmē vēstīto, atmetot prātu kā nevajadzīgu, Vatikāna I koncils dogmatiskajā konstitūcijā atzīmē, ka, lai arī ticība ir pāri prātam, starp ticību un prātu nekad nevar pastāvēt nesaskaņa, jo tas pats Dievs, kurš atklāj noslēpumus un iedveš ticību, ir ielicis cilvēka dvēselē saprāta gaismu, un Dievs nevar noliegt pats Sevi, tādēļ patiesība nevar būt pretrunā patiesībai. Ja tomēr šāda nesaskaņa starp ticību un prātu rodas, tad tas iespējams vien tādēļ, ka ticības dogmas tikušas nepareizi (ne saskaņā ar Baznīcas mācību) interpretētas vai arī  maldīgi viedokļi tikuši pieņemti kā prāta izdarīti lēmumi.[6]

Tātad var secināt, ka prāts ir nozīmīgs instruments patiesības izziņā, un, lai arī tikai un vienīgi ar tā palīdzību nepietiek, lai gūtu dziļāko no patiesības izpratnēm – personisku Dieva pazīšanu, kas iespējama ticībā, prāts allaž paliek kā nerimstoša vērstība uz patieso, jo ar tādu mērķi to Dievs ir ielicis cilvēkā.

1.2. Dieva Atklāsme – absolūta patiesība

Pravieša Hozejas grāmatā lasāmi rūgtie vārdi par to, ka “Mana tauta iet bojā aiz atziņas trūkuma” (Sal. Hoz 4, 6). Šajā citātā var izcelt divas lietas. Pirmā ir apziņa par pašas vēsts nozīmību, zināšanām tīri informatīvā nozīmē, bet ir arī otrais aspekts – interpretācijas jautājums, – kļūdainas interpretācijas ir ne mazāk postošas par absolūtu neziņu.

Dievs nekad nav vēlējies palikt neizzināms, apslēpts no cilvēka, bet gan vēlējies visas tautas, t.i., ikviena, glābšanu. (sal. 1 Tim. 2, 4, Mt. 28, 19–20).

Vatikāna I koncila dogmatiskā konstitūcija “Dei Filius” sadaļā par Atklāsmi atzīmēts, ka Dievam ir labpaticis atklāt Sevi cilvēcei pārdabiskā veidā,[7] atsaucoties uz vēstuli ebrejiem (sal. Ebr 1, 1), kurā ieskicēta Atklāsmes gaita cilvēces vēsturē līdz pat tās kulminācijai – pašam Dieva Dēlam kā tās paudējam un iemiesotājam.

Atklāsme ir Dieva bezgalīgās labvēlības zīme, jo Dievs cilvēkam ir paredzējis pārdabisku galamērķi – dalību dievišķajos labumos (sal. 1 Kor. 2, 9).

Jau Tridentes koncils Atklāsmi deklarēja kā “rakstītās grāmatas un nerakstītās tradīcijas, kas saņemtas no apustuļiem, kas dzirdējuši pašu Kristu vai to, ko apustuļi paši caur Svētā Gara iedvesmu saņēmuši un mums nodevuši”.[8] Koncils apliecināja, ka Vecā un Jaunā Derība tiek uzskatītas par svētām un kanoniskām, bet ne tādēļ, ka cilvēki tās ir salikuši kopā un tad apstiprinājuši šo Rakstu autoritāti, jo cilvēki nav ne nekļūdīgi, ne nemaldīgi, bet gan tā iemesla dēļ, ka Raksti ir Svētā Gara iedvesmoti un to Autors ir Dievs, kā arī pasludināja Vulgatas latīņu versiju par autentisku, jo tā ir Baznīcas apstiprināta tās ilglaicīgā lietojuma dēļ.[9]

Atklāsme ir nodota Baznīcai, tādēļ vienīgi Baznīcai ir tiesības skaidrot Rakstus, nevienam nav tiesību uz interpretācijām, kas būtu pretrunā Baznīcas vai Baznīcas Tēvu izpratnei.[10]

Tātad Atklāsmei ir vitāla loma patiesības izziņā, jo tā pārsniedz cilvēka prāta dabisko līmeni, ievedot pārdabiskajā. Ņemot vērā to, ka nepietiek vien ar Atklāsmes sadzirdēšanu, lai gūtu “atziņu”, izprastu tajā paustās patiesības, līdz ar to tuvojoties pašam Atklāsmes paudējam un iniciatoram – Dievam, nepieciešams arī nemaldīgs tās skaidrojums, ko piedāvā Baznīca.

1.3. Baznīcas Tradīcija kā patiesības avots

Vārdam “tradīcija” ir divkārša nozīme.[11] Pirmkārt, nozīme, kas izriet no tā latīniskajām saknēm, vārda tradere ar nozīmi “nodot tālāk”, tādējādi ar “tradīciju” var saprast to mantojumu, kas tiek nodots no vienas paaudzes uz otru. Baznīcas mācības kontekstā tas iekļauj visas dievišķās patiesības, ieskaitot Atklāsmi. Otrkārt, šaurākā izpratnē, ar “tradīciju” var saprast to, kas nav iekļauts Atklāsmē (Rakstos).

Tradīciju tāpat var iedalīt dievišķajā un ekleziālajā. Ar dievišķo tradīciju saprotot Atklāsmi, t.i., tās lietas, kuras mums atklājis pats Dievs. Tas nozīmē, ka dievišķā tradīcija uztur Ticības Depozītu, kas ietver visas tās Dieva atklātās patiesības, kuras nepieciešamas caur Baznīcu īstenotajam pestīšanas darbam, kā nepārtraukta Tradīcija. Savukārt, ekleziālā tradīcija iekļauj tās lietas, kas neietilpst Ticības Depozītā, bet sastāv no iepriekšējo paaudžu ticības mantojuma – kanoniskajām tiesībām, Maģistērija mācības, apustuliskajiem pamudinājumiem, enciklikām.

Un tā, pāvests Leons XIII savā enciklikā “Immortale Dei” norāda, ka Baznīca ir kā “perfekta sabiedrība”, jo pats Dievs tai ir uzticējis Ticības Depozītu, tādēļ tā ir pēc savas būtības tradicionāla, bet, ņemot vērā cilvēka dabisko tieksmi zināt, Baznīca ir attīstijusi ekleziālo tradīciju, jo līdzko cilvēks ir saņēmis Ticības Depozītu, viņš dabiski reflektē iegūtās zināšanas, gūstot dziļāku izpratni par tām. Šī izpratne Baznīcas kontrolē tiek nodota tālāk, kļūstot par daļu no ekleziālās tradīcijas, tādēļ, atšķirībā no dievišķās tradīcijas,  ekleziālā veidojas laika gaitā.

Jāpiezīmē, ka Baznīca dažkārt var izdarīt atsevišķus spriedumus arī attiecībā uz Ticības Depozītu, piemēram, pāvests Pijs IX pasludināja Jaunavas Marijas Bezvainīgo ieņemšanu, tomēr tas tiek darīts, lai izskaidrotu Ticības Depozītā jau ietvertās patiesības, nevis pieliktu klāt ko jaunu.[12]

Kristus savus sekotājus nodēvē par “pasaules gaismu” (Mt 5, 14) un “zemes sāli” (Mt 5, 13), tomēr tai pašā laikā jautā: “bet ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama.”(Mt 5, 13). Baznīcai, kurai pats Kristus uzticējis Ticības Depozītu, šī “pasaules gaisma” un “zemes sāls”, ir jāsaglabā derīga gan pašu Baznīcai piederīgo labumam, gan visas pasaules “gaišumam”.

Tādēļ Baznīca allaž ir vērsusies pret herēzēm – patiesību, kas pēc Kristības saņemšanas jāpieņem ar ticību, ietiepīgu noliegšanu vai apšaubīšanu.[13] No tā izriet, ka herēzes nāk no Baznīcas iekšienes, no to vidus, kas Ticības Depozītu ir saņēmuši, kam tas neskarts jāsaglabā, lai nodotu tālāk. Tādēļ Kristus brīdina farizejus, sava laika Likuma zinātājus: “Jūs esat kā nobalsināti kapi – no ārpuses skaisti, bet no iekšpuses pilni netīrības un dažādu miroņu kaulu.” (Mt 23, 27–28).

Farizejus var dēvēt ne vien par Rakstu zinātājiem, bet arī par inovatoriem, revolucionāriem ticības jautājumos (sal Ap.d. 23, 6-9).[14] Te derīgi citēt pāvesta Pija X vārdus 1910. gada enciklikā franču bīskapiem “Notre Charge Apostolique”, ka “cilvēku īstie draugi ir nevis revolucionāri vai inovatori, bet gan tradicionālisti”.[15]

Ņemot vērā jēdzienu “tradicionālisms” un “tradicionālists” negatīvo skanējumu mūsdienu Baznīcas kontekstā[16], jānorāda uz jēdziena “tradicionālisms” divām atšķirīgām nozīmēm:

1) Baznīcas nosodīta herēze – filozofiska, reliģiska sistēma, kas mazvērtē cilvēka prātu un izvirza cilvēka radīto tradīciju kā vienīgo patiesību;[17]

2) kustība, kas skaidri atzīst prāta spēju zināt patiesību, kā arī – un tieši tāpēc – saredz labo Baznīcas Tradīcijā un vēlas to saglabāt vai atgriezt un iedzīvināt tagadnē.[18]

Saprotams, ka jēdzieni “tradicionālisms” un “tradicionālists” pāvesta Pija X darbos tiek lietots iepriekšminētajā otrajā nozīmē.

Arī pats Kristus Rakstos atklājas kā tradicionālistisku uzskatu paudējs, jo saviem mācekļiem saka: “Nedomājiet, ka Es esmu nācis atcelt Likumu vai praviešus, – Es neesmu nācis atcelt, bet gan piepildīt. Patiesi, Es jums saku: kamēr nezudīs debesis un zeme, no Likuma nezudīs neviens burts, nedz rakstu zīme, iekams viss nebūs noticis. Tādēļ, ja kāds atmetīs kaut vienu vismazāko bausli un tā mācīs ļaudis, tas Debesu valstībā tiks dēvēts par vismazāko, bet, kas tos pildīs un mācīs, tas tiks atzīts par lielu Debesu valstībā.” (Mt. 5, 17–19)

Tādējādi redzams, ka Jēzus bija tradicionālists, nevis inovators vai revolucionārs kā farizeji. Tātad šī farizeju ( inovatoru, revolucionāru) “netīrā iekšpuse”, uz kuru norāda Kristus, ir idejas, kas, ne vienmēr ļaunāko motivāciju vadītiem ļaudīm, liek kļūt par “izbalsinātajiem kapiem”,  kas  “pilni netīrības un dažādu miroņu kaulu” (Mt. 23, 25–27).

Jāatzīmē, ka idejas, “dažādie miroņu kauli”, herēžu pārņemto galvās neizceļas ar īpašu oriģinalitāti, tādēļ nav grūti identificējamas un nosaucamas vārdā. Tāpat ir arī ar modernisma herēzi, kuras idejiskā daļa sastāv no agnosticisma, subjektīvisma un evolucionisma, kas tiks plašāk apskatīti šī darba 2. nodaļā.

Tātad, apkopojot iepriekš minēto, var secināt, ka herēze ir vēlme, nostājoties pret Tradīciju, ar kuras palīdzību paaudzēs nodotas ticības patiesības, piedāvāt dažādas inovācijas, revolucionārus risinājumus. Pakļaujot šaubām ticības mantojuma nodošanas drošumu (Tradīciju) tiek apšaubītas arī pašas ticības patiesības (jo kāda gan tad var būt garantija, ka tās nodotas neizmainītā veidā?). Tādējādi herētiski noskaņots prāts attiecīgi iebilst arī pret pašas Baznīcas autoritāti, kas noliedz tam jebko “pielikt klāt” Vēstij, to “uzlabojot” vai piešķirot revolucionārus skaidrojumus, kas ir pretrunā ar Tradīcijā rodamajām interpretācijām.

1.4. Modernisma herēzes jēdziens

Tā kā Ticības Depozīta sargāšana ir uzticēta Pēterim (sal. Jņ 21, 15-17), attiecīgi pāvestam, tad pāvesti savā nemaldībā[19] vienmēr vērsušies pret herēzēm. Arī pāvests Pijs X vēršas pret modernisma herēzi savā enciklikā “Pascendi Dominici Gregis”, to definējot kā “visu herēžu sintēzi”.[20] Un, lai arī cik vispārīgi vai nekonkrēti tas neizklausītos, ar nožēlu jāatzīst, ka precīzāka definīcija nemaz nav iespējama. Modernisma herēze no citām atšķiras ar savu komplicētību un to, ka var izpausties visdažādākajās Baznīcas jomās, kas šķietami ir savstarpēji nesaistītas (tieši šī iemesla dēļ pāvests modernistu apskata no vairākiem skatu punktiem, kā atsevišķas personības – filozofu, ticīgo, teologu, vēsturnieku, kritiķi, apoloģētu, reformatoru)[21] Tomēr, iedziļinoties katrā no tām, var skaidri saskatīt vienojošos elementus, kas apliecina, ka tā tomēr ir viena un tā pati herēze.

Vēl grūtāku cīņu ar modernisma herēzi dara tas, ka tās piekritēji, “kļūdas partizāni” piekopj konspiratīvas metodes, darbodamies slepus, piedevām daudzi no tiem ir priesteri, kas sevi uzskata par Baznīcas “reformētājiem”. Pāvests norāda, ka tie reizē ir racionālisti un katoļi[22], kas, protams, ir neiespējama kombinācija it īpaši, ja ņemam vērā to, ka Vatikāna I koncila tēvi tika nosodījuši racionālismu kā “pilnīgi pretēju kristīgajai reliģijai, jo tās izcelsme ir pārdabiska”, savukārt racionālisms (vai naturālisms) izslēdz Kristu kā Kungu un Glābēju, aizvietojot to ar “saprātu” vai “dabu”. Šāda kristietības noliegšana, Dieva, Kristus noliegums aizved pie panteisma, materiālisma un ateisma, jo tādas ir sekas racionālās dabas noliegšanai – noliedzot jebkādus kritērijus, kas izšķir pareizību un patiesumu.[23]

Tādējādi modernisma herēze nav vērsta vien pret katoļticību, bet pret reliģiju kā tādu,  iznīcinot jebkādu pamatu ticībai pārdabiskajam.[24]

Kalpošana diviem kungiem ir neiespējama (sal. Mt 6, 24), tādēļ arī modernisti, pēc būtības esot racionālisti, ārēji izliekas esam katoļi, aiz viltus nekonkrētības, slēpdami savus patiesos nodomus,[25] kurus nereti paši mēģina aprakstīt kā “patiesības mīlestību”, lai arī tā ir viņu lepnība un ietiepība.[26] “Patiesi, nav cita ceļa, kas tik tieši un ātri vestu uz modernismu kā lepnība”[27] atzīmē pāvests Pijs X.

Tieši lepnība ir pamatā nepakļāvībai pret Baznīcas autoritāti, savukārt, reformatoru, progresa nesēju loma ļauj bez kādām bažām un paškritikas Baznīcu redzēt kā “tumsas un ignorences draugu”, kā “gaismas, zinātnes un progresa ienaidnieci”.[28]

Tātad, lai arī nav iespējams dot precīzāku modernisma herēzes definīciju kā to, ka modernisma herēze ir “visu herēžu sintēze”, redzams, ka atšķirībā no citām skaidri definējamajām herēzēm, kuras lielākoties vērsās pret kādu konkrētu patiesību, modernisma herēze apkopo sevī tās visas, jo vēršas ne pret kādām konkrētām patiesībām, bet patiesību kā tādu – racionālisma iespaidā tā izslēdz Dievu, līdz ar to reliģiju, tādējādi vispilnīgāk vedot pie ateisma.

Secinājumi par 1. nodaļu

Apkopojot 1. nodaļā, kas veltīta patiesības antropoloģiskajiem aspektiem pāvesta Pija X enciklikā “Pascendi Dominici Gregis”,  minēto, var secināt, ka:

• lai arī prāts ir nozīmīgs instruments patiesības izziņā ar to vien nepietiek, lai gūtu pēc iespējas pilnīgu Dieva izziņu, tomēr tai pašā laikā prāta loma patiesības izziņā ir neaizstājama;
• ņemot vērā prāta ierobežotību, saskaroties ar to, kas parsniedz tā dabisko līmeni, redzama Atklāsmes nozīmīgā loma patiesības izziņā, tomēr šeit iezīmējas arī Atklāsmes skaidrošanas – interpretācijas problemātika, jo pilnīgās Dieva Atklāsmes skaidrojumam jābūt tikpat nemaldīgam kā Vēstij;
• no tā izriet, ka ne mazāk nozīmīga kā pati Vēsts ir arī tās nodošana, skaidrošanas nemainīgums, nemaldīgums, nepārtrauktība, ko cauri gadsimtiem nodrošina Baznīcas Tradīcija, turpretī tās apšaubīšana, Baznīcas autoritātes noliegšana, nostāšanās pret to ar savām inovācijām, revolucionārajiem risinājumiem ir patiesības kropļošanas mēģinājumi jeb herēzes;
• modernisma herēze, kura ar pilnām tiesībām var tikt dēvēta par “visu herēžu sintēzi”, atšķirībā no citām herēzēm, kas tika vērsušās pret kādu konkrētu ticības patiesību, racionālisma iespaidā vēršas pret patiesību kā tādu, nostājas pret pārdabisko, Dievu, līdz ar to arī pret reliģiju principā, tādējādi vistiešāk vedot uz pilnīgu ateismu.

2. MODERNISMA HERĒZES FILOZOFISKO PAMATU RAKSTUROJUMS PIJA X ENCIKLIKĀ „PASCENDI DOMINICI GREGIS” (1.–18.)

Modernisma herēzi var apskatīt trīs soļos, kas pakāpeniski pāriet viens otrā. Pirmais no tiem ir agnosticisms – pārliecība, ka Dievs nevar būt zināms un Tā eksistence pierādāma, izmantojot dabisko prātu. Otrais solis ir subjektīvisms, pārliecība, ka neeksistē objektīvas patiesības, zināšanas var būt tikai subjektīvas. Trešais solis ir evolucionisms – iedvesmojoties no Darvina evolūcijas teorijas, modernisti uzskata, ka arī dogma var evolucionēt.

Katram no šiem soļiem tiks veltīta apakšnodaļa 2. nodaļas ietvaros, kurā tiks apskatīti visi iepriekš nosauktie soļi pāvesta Pija X enciklikas “Pascendi Dominici Gregis” ietvaros, pievēršoties šīs enciklikas 1. – 18. punktu apskatei, jo tajos pāvests fokusējas tieši uz modernisma herēzes filozofiskajiem aspektiem.

2.1. Agnosticisms kā modernisma herēzes filozofiskais pamats

Pāvests Pijs X (turpmāk – pāvests) norāda uz agnosticismu kā pamatu modernisma reliģijas filozofijai. Saskaņā ar agnosticisma mācību cilvēka prāts ir pilnībā iekļauts fenomena (lietas, ko ar sajūtām cilvēks uztver un veids kādā tās tiek uztvertas nevar pārsniegt šo sajūtu un uztveres veida robežas, t.i., prāts atrodas absolūti izolētā un no realitātes atrautā stāvoklī, būtībā pats nemitīgi ģenerē savu iekšējo realitāti, ko nevar aizsniegt ārēji impulsi, jo, tos saņemot, tie tiek pārveidoti/ izmainīti) laukā, tādējādi prāts nav spējīgs aizsniegt Dievu, pat ne nonākt līdz atziņai par Dieva eksistenci. Tas nozīmē, ka Dievs nevar būt tiešs zinātnes objekts vai vēstures subjekts. Pāvests atsaucas uz Vatikāna I koncilu, atgādinot, ka tas kategoriski nosodījis tamlīdzīgus uzskatus, proti, ka Dievs nevar būt cilvēkam pazīstams, izmantojot prātu, vai ka Atklāsme nebūtu ticama un pietiek vien ar personīgu, privātu iedvesmu, lai ticētu.

Modernisti viegli nonāk no agnosticisma, kas pieļauj šaubas (principā tas pats par sevi ir vienas vienīgas šaubas un relatīvisms, jo nekas nav īsts, nekas – nesagrozīts), līdz ateismam (kas jau ir pilnīgs noliegums), sākot ar vienaldzību pret to, vai Dievs tiešām ir iejaucies cilvēces vēsturē līdz Dieva ignorēšanai, izslēgšanai vispār – zinātnei un vēsturei jābūt ateistiskām, no Dieva, reliģijas nodalītām.[29]

Reliģiju modernisti izskaidro ar vitālo imanenci, to, kas nāk no cilvēka iekšienes. Visu reliģiju pamatā ir sentiments[30], ko izraisījusi vajadzība pēc dievišķā. Šī vajadzība parādās vien atsevišķos gadījumos, tā slēpjas cilvēka zemapziņā. Zinātne un vēsture ir ierobežotas ar redzamo pasauli un arī neredzamo – prātu, tas, kas pārsniedz šīs robežas ir “nezināmais”. Šī “nezināmā” priekšā, vienalga vai tas pārsniedz redzamo pasauli vai ir apslēpts zemapziņā, pēc modernistu ieskatiem, parādās vajadzība pēc dievišķā, kas saskaņā ar fideisma principiem aizrauj dvēseli ar noteiktu sentimentu, kas arī ir ticība, reliģijas aizsākuma pamats.[31]

Reliģijas vēstures deformēšanas sekas skaidri redzamas vēsturiskajā kriticismā, kas vispirms no Kristus personas atmet visu dievišķo, jo zinātne un vēsture var atklāt vienīgi cilvēcisko, tātad viss, kas to pārsniedz ir jāatmet, tas nozīmē tie Kristus darbi, vārdi, kas “neatbilst” Viņa dzīves laika vēsturiskajiem apstākļiem.[32]

Tādējādi “reliģiskais sentiments”, kas nāk no zemapziņas, ir jebkuras reliģijas pamatā. Attiecīgi arī katolicisms nav izņēmums – modernisti pārdabisko lietu kārtību piedēvē cilvēka dabai, tātad arī katolicisms spontāni un pilnībā ir no cilvēka dabas izrietošs.

Pāvests atsaucas uz Vatikāna I koncilu, kas deklarējis, ka tikai Dievs var pacelt cilvēku pāri tā dabiskajam līmenim, bet cilvēkam pašam vien saviem spēkiem nav iespējams sasniegt patiesību un labo pilnībā.[33]

Dogmu rašanos modernisti skaidro ar intelekta darbību, “reliģisko sentimentu” kā impulsu izkārtošanu loģiskās shēmās “līdzīgi kā mākslinieks atjauno, piešķir jaunu dzīvību laika gaitā izbalējušai gleznai”. Dogmas ir pārdomu rezultāta auglis, spontāno refleksiju, ideju “pārstrādes” rezultāts.[34] Tātad neapstrīdamās reliģiskās patiesības – dogmas – ir nevis ar pārdabisku izcelsmi, bet gan cilvēka dabiskā intelekta darbības rezultāts.

Tādējādi dogmas tiek padarītas par vienkārši instrumentu, ar kura palīdzību ticīgais pats izskaidro savu ticību.[35]

Lai arī modernisti sludina, ka ticībai un zinātnei jābūt neatkarīgām vienai no otras, realitātē tikai zinātne ir neatkarīga, savukārt ticība ir pakļauta zinātnei. Vispirms  jau atņemot reliģijai dievišķo realitāti, pasludinot to par fenomenu, tā nokļūst zinātnes sfērā, pakļauta zinātnes likumiem un novērojumiem, kas “atbrīvo” reliģiju no dažādiem tai “nepiederošajiem” elementiem. Arī Dievs, “Dieva ideja” ir pakļauta zinātnes spriedumiem, jo nepieciešams “harmonizēt ticību ar zinātni”, lai tā nebūtu pretrunā ar zinātnes izvirzīto koncepciju par universu.

Pāvests atsaucas uz savu priekšteci Piju IX, kam pieder vārdi par to, ka “filozofijai ir jākalpo, ne jāvalda pār reliģiju”.[36] Modernisma herēzes kontekstā skaidri redzams, ka ir noticis pretējais – agnosticisma filozofiskās idejas ar dogmatisku nemaldību uztieptas reliģijai tik lielā mērā, ka reliģijas eksistence padarīta par otršķirīgu.

Tātad, apkopojot iepriekš minēto, var secināt, ka agnosticismā rodamā pārliecība par to, ka Dievs ir neizzināms, Tā eksistence ar dabisko prātu nepierādāma, noved pie pesimistiskas atziņas, ka cilvēks nevar uztvert dievišķo realitāti principā, tadējādi Dievs un reliģija vairs nav pat diskusijas vērta, jo cilvēks nevar izšķirt, vai kāds no tiem ir patiess. Notiek radikāla ticības, kas, pēc modernistu uzskatiem, ir tikai sentiments, kas radies no saskarsmes ar “nezināmo” un vēlāk ar intelekta palīdzību “racionalizēts” dogmu veidā, un zinātnes nošķiršana, kas rezultējas ticības pakļautībā zinātnei, kas “izskaidrojot” reliģijas “nezināmos aspektus”, reizē skaidro arī pašu reliģiju kā vienu no fenomeniem.

2.2. Subjektīvima iezīmes modernisma herēzē

Modernista reliģiskās pārliecības pamatā ir individuālā pieredze, šai ziņā modernisms ir tuvāks protestantismam un pseidomisticismam, nekā racionālismam, jo pieļauj tādu pieredzi, kas pārsniedz racionālo. Šai “personīgajai pieredzei” ir izteikti subjektīvs raksturs.

Ņemot vērā to, ka tamlīdzīgas “pieredzes” var piedzīvot arī citu reliģiju pārstāvji, pāvests taisnīgi jautā, kā gan modernisti spēs noliegt, piemēram, islama sekotāju individuālo pieredzi, ja neeksistē nekādi objektīvi, absolūti patiesības kritēriji. Tādēļ modernismam nav sveša atziņa, ka “visas reliģijas ir patiesas”.[37]

Tradīcija modernistu izpratnē ir vien komunikācijas veids, kādā tiek nodota “oriģinālā pieredze”, t. i., ticīgajā tiek stimulēts “reliģiskais sentiments”, lai atjaunotu viņā reiz piedzīvoto ticības pieredzi, savukārt, neticīgajā tiek atmodināts “reliģiskais sentiments”, lai tas varētu piedzīvot savas ticības “pieredzi”. Tomēr tai pašā laikā modernisti ar zināmu skepsi raugās uz Tradīciju, jo šī ticības nodošana var iesakņoties, bet var arī iet bojā, kas, saskaņā ar modernistu ieskatu, ir pierādījums tam vai nododamais mantojums ir patiess, jo dzīvotspēja un patiesība, viņuprāt, ir viens un tas pats. Tātad, ja kaut ko nākamajai paaudzei ir grūti pieņemt vai tas pietiekami veiksmīgi “neiedzīvojas”, tad tas ir atmetams, nevērtīgs. Tādēļ modernistiem arī ir tik viegli pieņemt, ka visas eksistējošās reliģijas ir patiesas, jo citādi tās “nebūtu dzīvotspējīgas”.[38]

Lai arī agnosticistiskā zinātne noliedz to, ka Kristus patiesi veica brīnumus, patiesi augšāmcēlās un uzkāpa Debesīs, modernists kā ticīgais nejūtas traucēts, jo svarīgākais taču ir tas, ka Kristus “dzīvo” viņa ticībā.[39] Tas, protams, raisa pārdomas, kāds Kristus tad tas ir. Diez vai autentiskais Kristus, ko atkāj Raksti un Tradīcija. Drīzāk tas ir “speciāli” konstruēts, pašizveidots tēls, visdrīzāk ērts un patīkams, ja reiz ir “ticības vērts” pat tad, ja šai ticībai nav pilnīgi nekāda racionāla seguma.

Tātad, subjektīvisms, pārliecība, ka zināšanas var būt tikai subjektīvas, noliedz objektīvu patiesību eksistenci. No tā izriet, ka Baznīcas doktrīna ir nevis objektīvas zināšanas par pārdabisko, bet simbols cilvēku reliģiskajām izpausmēm, tādēļ tās var tikt adaptētas, noraidītas, atstājot tikai “produktīvākās”, tās, kuras cilvēku reliģiskajam sentimentam dotajā brīdī pieņemamākas. Tā kā zināšanas par Dievu ir subjektīvas, jo rodamas individuālā reliģiskā pieredzē, kas saistoša tikai katram atsevišķam indivīdam, tad modernistus nemulsina “vēsturiskā Jēzus”, nesakritība ar “ticības Jēzu”, jo tie tic sava “personiskā sentimenta” dēļ, nevis tādēļ, ka pieņem patiesību par Kristu kā objektīvu.

2.3. Dogmu evolūcijas ideja

Saskaņā ar evolūcijas principiem izdzīvo stiprākais, tas, kurš labāk pielāgojas ārējiem apstākļiem. Modernisti šo ideju pārnes arī attiecībā uz dogmām, nemainīgām patiesībām, kuru “nemainīgums” liek modernistiem satraukties, apšaubot to “izdzīvotspējīgumu”.

Tādēļ modernisti ne tikai pieļauj dogmu spēju mainīties, bet pat uzstāj, ka tām jāattīstās un jāmainās. Atbilstoši viņu uzskatiem, “reliģiskajām formulām” (dogmām), lai tās būtu “dzīvas”, jāatbilst tam, ko pieprasa “reliģiskais sentiments”, tām jābūt “adaptētām” ticībā. Ja kāda iemesla dēļ tas nenotiek un dogma zaudē savu sākotnējo nozīmi, tā jāmaina, jo dogmas, saskaņā ar modernisma herēzi, nepauž absolūto patiesību, tās vienkārši ir simboli, kas skatāmi relācijā ar cilvēka “reliģisko sentimentu”.[40]

Modernisti atklāti kritizē Baznīcu, jo tā atsakās pakļaut, pielāgot savas dogmas dažādiem filozofiskiem viedokļiem, jo viņu mērķis ir ieviest “jauno teoloģiju”, kas atbilstu viņu filozofiskajām nostādnēm.

Tas arī ir iemesls, kādēļ modernistu darbos atsevišķas lietas skaidrotas no katoliska skatupunkta, bet turpat blakus būs “it kā racionālista diktēti” skaidrojumi, vai arī, rakstot par vēsturi, netiek minēta Kristus dievišķība, Baznīcas Tēvi, Koncili, lai arī modernistu vadītajās katehēzēs viņi par tiem pēkšņi mēdz “atcerēties”.[41]

Tie vienkārši ir modernistu veidi kā “palīdzēt” Baznīcai evolucionēt, pielāgoties situācijai, lai tā būtu “spējīga izdzīvot”.

Tātad, iedvesmojoties no evolucionisma, modernisti uzskata, ka arī dogma var evolucionēt, un katolicismam jāadaptējas mūsdienu intelektuālajā, morālajā, sociālajā situācijā (nevis jābūt situācijas izmainītājai, “pasaules gaismai”), tādēļ dogmas laika gaitā nepieciešams mainīt, reinterpretēt, uzlabot, lai tās būtu “dzīvotspējīgas”, jo tās nepauž absolūto patiesību, tādēļ nevar saglabāties nemainīgas.

Secinājumi par 2. nodaļu

Apkopojot 2. nodaļā, kas veltīta modernisma herēzes filozofisko pamatu izklāstam pāvesta Pija X enciklikas “Pascendi Dominici Gregis” 1.- 18. punktos, minēto, var secināt, ka:

• agnosticismā, kas ir modernisma herēzes filozofiskais pamats, rodamā pārliecība par to, ka Dievs ir neizzināms un Tā eksistence ar dabisko prātu nepierādāma, noved pie pesimistiskas atziņas, ka cilvēks nevar uztvert dievišķo realitāti principā, attiecīgi ticība tiek skaidrota kā sentiments, kas radies no saskarsmes ar “nezināmo”. Tas rezultējas ar ticības pakļautību zinātnei, kas “izskaidrojot” reliģijas “nezināmos aspektus”, reizē skaidro arī pašu reliģiju kā vienu no fenomeniem;
• tā kā tiek noliegta objektīvu patiesību eksistence, zināšanas var būt tikai subjektīvas, relatīvas, tādēļ Baznīcas doktrīna ir vien simbols cilvēku reliģiskajām izpausmēm. Tas nozīmē, ka cilvēks izvēlas ticēt kādu savu “personisko sentimentu” dēļ, nevis tādēļ, ka pieņemtu Vēsti kā objektīvu, absolūtu;
• iedvesmojoties no evolucionisma, modernisti pieprasa dogmu evolūciju – to “uzlabošanu”, progresēšanu, pielāgotību “laika prasībām”, jo “dzīvotspēja”, saskaņā ar viņu uzskatiem, ir atkarīga no spējas mainīties.

Nobeigums

Apkopojot šajā darbā apskatīto, redzams, ka modernisma herēze, kas pāvesta Pija X enciklikā “Pascendi Dominici Gregis” trāpīgi raksturota kā “visu herēžu sintēze”, jo tā atšķirībā no citām herēzēm, kuras tika vērsušās pret kādu konkrētu ticības patiesību noliegšanu vai apšaubīšanu, racionālisma iespaidā vēršas pret patiesību principā, noliedzot cilvēka spēju to izzināt, līdz tai nonākt. Modernisma herēze nostājas pret pārdabisko, pret Dievu, līdz ar to arī pret reliģiju principā, vistiešāk vedot uz pilnīgu ateismu.

Tas skaidri redzams trīs soļu veidā, kas pakāpeniski pāriet viens otrā, proti – agnosticisms, subjektīvisms un evolucionisms.

Vispirms agnosticisms, kas ir modernisma herēzes filozofiskais pamats, uzstāj, ka Dievs ir neizzināms, un Tā eksistence ir ar dabisko prātu nepierādāma, tādējādi novedot pie pesimistiskas atziņas, ka cilvēks nevar uztvert dievišķo realitāti principā. Te jānorāda, ka Baznīca allaž ir uzsvērusi prāta neaizstājamo lomu patiesības izziņā, ar prātu ir iespējams apzināties un nonākt līdz Dieva eksistences atziņai, tai pašā laikā jāatzīst, ka prāts nav spējīgs “Dievu aptvert” pilnībā, jo pilnīgāka Dieva izziņa, pazīšana iespējama vien ticībā. Savukārt, modernisma herēzes iespaidā ticība tiek skaidrota kā sentiments, kas attiecīgi radies no saskarsmes ar “nezināmo”, un tā kā tā ir zinātne, kas “izskaidro”, tad notiek ticības pakļautība zinātnei, kas “izskaidrojot” reliģijas “nezināmos aspektus”, reizē skaidro arī pašu reliģiju kā vienu no fenomeniem.

Izslēdzot objektīvo patiesību eksistenci, rodas pārliecība, ka zināšanas var būt tikai subjektīvas, relatīvas, tādēļ Baznīcas doktrīna ir vien simbols cilvēku reliģiskajām izpausmēm, tas nozīmē, ka cilvēks izvēlas ticēt kādu savu “personisko sentimentu” dēļ, nevis tādēļ, ka pieņemtu Vēsti kā objektīvu, absolūtu. Tādējādi Atklāsme tiek pakļauta visdažādākā veida interpretācijām, jo neviena no tām nevar pretendēt uz nemaldību, jo nav objektīvu kritēriju pēc kuriem tās izvērtēt. Arī pašas Atklāsmes nemaldīgums tiek apšaubīts, jo tā nereti “runā pretī” dažādiem vēsturiskajiem atklājumiem, tādēļ tā tiek uztverta ne kā “Dieva iedvesmota”, absolūta, bet kā atsevišķu autoru subjektīvo skatījumu apkopojums.

Tas, savukārt, noved pie evolucionisma, jo neticība patiesības absolūtajam raksturam liek apšaubīt Baznīcas Tradīciju, autoritāti, bez kautrēšanās uzstāt uz visdažādākajām inovācijām, “revolucionāriem risinājumiem”, pieprasīt dogmu evolūciju – to “uzlabošanu”, progresēšanu, pielāgotību “laika prasībām”, lai tās būtu “dzīvotspējīgākas”.

Ņemot vērā to, ka patiesība ir nepieejama, zināšanas par to subjektīvas un pielāgojamas “progresa” vajadzībām, rodas jautājums kam tad ticēt un vai ticībai vispār ir kāda jēga, tādējādi modernisma herēze loģiski noved līdz ateismam.

Šī pētījuma turpināšanai iespējami daudzi virzieni – sākot ar filozofiskiem jautājumiem par patiesības izziņas tēmu, ko skatīt padziļināti, līdz pat vēsturiskam modernisma herēzes attīstības apskatam, nemaz nerunājot par kādu konkrētu ar modernisma herēzi saistāmu piemēru no mūsdienu Baznīcas dzīves dziļāku analīzi.

---

Piezīmes

[1] McCarthy, J. F. Is modernism still active in the Catholic Church? (Part 1). Roman Theological Forum, 2004, No. 110. http://www.rtforum.org/lt/lt110.html. McCarthy, J. F. Is modernism still active in the Catholic Church? (Part 2). Roman Theological Forum, 2004, No. 111. http://www.rtforum.org/lt/lt111.html.

[2] Pijs X. Enciklika  Pascendi Dominici Gregis, 1907. (turpmāk tekstā – PDG), 1. http://www.vatican.va/content/pius-x/en/encyclicals/documents/hf_p-x_enc_19070908_pascendi-dominici-gregis.html.

[3] Katoliskās Baznīcas Katehisms (1992). Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 2000 (turpmāk tekstā – KBK),  1701.

[4] KBK, 1702.

[5] KBK, 1705.

[6] Vatikāna I Koncils. Dogmatiskā konstitūcija Dei Filius (turpmāk tekstā – Dei Filius), 1870., 4(5,6). https://www.papalencyclicals.net/councils/ecum20.htm (nodaļu(rindkopu) numuri kā šajā versijā).

[7] Dei Filius, 2(2).

[8] Tridentes koncils, 4. sesija, 1546. https://www.papalencyclicals.net/councils/trent/fourth-session.htm.  Dekrēts par kanoniskajiem Rakstiem.

[9] Turpat, Dekrēts par Svēto Rakstu grāmatu izdošanu un lietošanu. Sk. arī Dei Filius, 2(6).

[10] Dei Filius, 2(9).

[11] Ripperger, Chad. Conservative vs Traditional Catholicism. Latin Mass Magazine, Spring 2001. http://www.latinmassmagazine.com/articles/articles_2001_SP_Ripperger.html.

[12] Ripperger, turpat.

[13] KBK, 2089.

[14] de Mattei, Roberto. The Pharisees and Sadducees of our time, Corrispondenza Romana, 2015, Nov. 12. https://www.corrispondenzaromana.it/international-news/de-mattei-the-pharisees-and-sadducees-of-our-time/. Sk. arī Kohler, Kaufmann. Pharisees, Jewish Encyclopedia, 1906. http://www.jewishencyclopedia.com/articles/12087-pharisees.

[15] Pijs X. Enciklika Notre Charge Apostolique, 1910. https://www.papalencyclicals.net/pius10/p10notre.htm.

[16] Piem., salīdzinājums ar Jēzus laika zelotiem (Vai mājiens par gatavību uz vardarbību?); http://terezesdraudze.lv/?p=2488. Par kāda priestera pieredzi ar līdzīgiem negatīviem stereotipiem skat. https://www.civitas.lv/index.php/temas/item/754-50-priesteri-zurnalisti-un-zinatnieki-pateicas-par-vatikana-ii-koncila-parskatisanas-aktualizesanu.

[17] Sauvage, George. “Traditionalism.” The Catholic Encyclopedia. Vol. 15. New York: Robert Appleton Company, 1912. http://www.newadvent.org/cathen/15013a.htm.

[18] Ripperger, op. cit.

[19] Vatikāna I Koncils. Dogmatiskā konstitūcija Pastor aeternus, 1870., 4(9). https://www.papalencyclicals.net/councils/ecum20.htm.

[20] PDG, 39.

[21] PDG, 5.

[22] PDG, 4.

[23] Dei Filius, (7).

[24] PDG, 39.

[25] PDG, 4.

[26] PDG, 3.

[27] PDG, 40.

[28] Turpat.

[29] PDG, 6.

[30] Vārds „sentiments” nāk no latīņu sentire, ar nozīmi sajust. Latviešu valodā ar to saprot pārlieku emocionalitāti (https://tezaurs.lv/#/sv/sentiments), tātad akcents ir uz iekšējām sajūtām. Šajā darbā, pāvesta enciklikas kontekstā sentiments jāsaprot kā kaut kas no iekšējām sajūtām izrietošs.

[31] PDG, 7.

[32] PDG, 9.

[33] PDG, 10.

[34] PDG, 11.

[35] PDG, 12.

[36] PDG, 17.

[37] PDG, 14.

[38] PDG, 15.

[39] PDG, 16.

[40] PDG, 13.

[41] PDG, 18.