Svētā apustuļa Jēkaba svētkiem tuvākā svētdiena, kuri šogad iekrīt 9. svētdienā pēc Vasarsvētkiem un reizē arī pašos apustuļa svētkos, Latvijā tiek svinēti, kā mūsu zemes dievnamu iesvētīšanas gadadiena, kas pēc likuma ir 1. klases svētki. Tāpēc Sv. Misē Romas rita tradicionālajā formā, kura paredzēta Ogrē svētdien, 25. jūlijā, plkst. 12.00, tiks izmantots Dievnama iesvētīšanas svētku formulārs.

Pirmais Sv. Rakstu lasījums (Atkl. 21:2–5) mūsu gara acīm tēlo Jauno Jeruzālemi kā pirmtēlu, paraugu un piepildījumu kultam, kas tiek veikts jebkurā dievnamā zemes virsū. Evaņģēlija lasījums – visai negaidīti – mums stāsta par muitnieka Zaheja atgriešanos (Lk. 19:1–10). Introita dziedājums savukārt atsauc atmiņā patriarha Jēkaba pārdzīvojumu nakts vīzijā (Rad. 28:11–22), bet ofertorija dziedājums – Jeruzālemes tempļa celtniecību un iesvētīšanu ķēniņu Dāvida un Zālamana laikā (Dāvida lūgšana 1. Hron. 29:10).

Lasījuma un evaņģēlija komentāram piedāvājam fragmentu no sprediķa, ko 2010. gada 3. martā sacīja kardināls Levada, toreizējais Ticības mācības kongregācijas prefekts, dievnama iesvētīšanas dievkalpojumā Gvadalupes Dievmātes seminārā, kurā gatavo priesterus Sv. Pētera priesteru brālībai (Linkolnas diecēzē, Nebraskas pavalstī ASV).

“Svētie Raksti, ko lasa tādā dievkalpojumā, kāds tas mums ir šodien, vienmēr kalpo kā dievišķi garantēta dziļākās būtības atklāsme tam, ko mēs svinam. Un tā ir gadsimtiem ilga prakse – lasīt no Atklāsmes grāmatas un Lūkas evaņģēlija tekstus, kurus dzirdējām šodien. Fragments no Atklāsmes grāmatas zīmē mums šīs dienas noslēpumu dzīvā un tēlainā valodā. Svētā liturģija paredz, ka klausāmies šos vārdus un attiecinām tos uz šo skaisto kapelas ēku, kuru iesvētām šodien. Un tas, ko redzam mums apkārt, kas tik skaisti izteikts kapelas iekārtojumā – altāris, tabernākuls, apgaismojums, mākslas darbi, logi, – mums savienojas kopā ar vīziju, ko skatīja Atklāsmes grāmatas rakstītājs. Visā, ko šeit redzam sev apkārt, mēs saskatām Jauno Jeruzālemi nokāpjam no debesīm, no Dieva, skaistu kā līgavu sapostu uz tikšanos ar savu Radītāju. Sākot no šīs dienas, kad vien šeit tiks svinēta svētā liturģija, mums jāapzinās, ka šeit sapulcētā draudze ir ne vairāk, ne mazāk kā Jaunā Jeruzāleme, nevainojamā Kristus Līgava.

Baznīcas dievkalpojums ir nekas cits kā ielūgums uz Debesu Jeruzālemes svinībām, liturģiju, kuras vidū atrodas Dieva un Jēra tronis. Nokautais Jērs, kurš stāv vienmēr Dieva troņa priekšā, ir Debesu Jeruzālemes centrs un šī dievnama centrs, uz kura altāra Viņa upuris ikreiz tiek atjaunots.

Šāds cēls un jūsmīgs simbolisms ir skaudrā kontrastā ar zemes pīšļu un ikdienas apņemtajām evaņģēlija stāsta detaļām, ko nupat dzirdējām. Vispirms var pamatoti brīnīties, kāpēc stāsts par Zaheju, augumā sīko un visnotaļ nemīlēto nodokļu ievācēju ir izvēlēts jauna, krāšņa dievnama iesvētīšanas dienai. Bez šaubā iemesls ir Jēzus vārdi, ar kuriem Viņš vēršas pie grēcinieka, kuru redz dedzīgi cenšamies Viņu ieraudzīt no vīģes koka, kurā bija pakāpies. Viņš saka: “Zahej, kāp steigšus zemē, jo šodien man jāpaliek tavā namā!” Šie vārdi mums piedāvā brīnišķu pāreju no ainiņas ar Zaheju un šāsdienas liturģiju, jo Jēzus teiktie stingrie, noteiktie un lieliskie vārdi ir tie paši, ar kuriem viņš vēršas pie mums katra, kuri tāpat esam grēcinieki kā Zahejs, attiecinot tos uz šo Dieva namu. Dieva svētībām, kuras pār mums izlejas šajā lieliskajā iesvētīšanas liturģijā ir ļoti konkrēta forma, – attiecībā uz šo jauno ēku Jēzus saka: “Šodien man jāpaliek tavā namā!”

Jēzus vienkāršie vārdi un nodoms palīdz mums palikt realitātē saskaroties ar cēliem un mistiskiem Atklāsmes grāmatas tēliem. Mums nepieciešama gan viena, gan otra lieta. Jo Atklāsmes grāmata palīdz mums atcerēties, ka Jēzus personā mums ir darīšana ar Dieva mūžīgo Dēlu, kurš ir debesīs no mūžības. Tanī pašā laikā stāsts par Zaheju atgādina, ka tas pats mūžīgais Dieva Dēls ir “Dievs ar mums” mūsu putekļainajās ielās, kurš sauc grēcinieku vārdā, vienu pēc otra, lai tie uzņemtu Viņu kā viesi savā namā.

Zaheja reakcija uz šo aicinājumu ir tāda, kādai jābūt mūsu attieksmei pašlaik, šā dievkalpojuma norises brīdī. Mēs lasām: “Un tas steigšus nokāpa un uzņēma Viņu ar prieku.” Lai arī mūsu izjūtas šodien un mūsu liturģiskās darbības no sirds izteiktu priecīgu atvērtību Kristum šajā mūsu namā, kuru Jēzus klātbūtne dara par Dieva namu.

Citi kurnēs, redzot ka Jēzus aumaļām dāvā savu svētīgo klātbūtni tādiem cilvēkiem kā mēs. Viņi teiks: “Viņš apmeties pie grēcīga cilvēka.” Bet Jēzus mūs aizstāv šai dienā tāpat kā toreiz Zaheju. Caur šā dievkalpojuma un iesvētīšanas rituāla žēlastībām Jēzus svinīgi pasludina: “Šodien šim namam notikusi pestīšana.””

Semināra jaunā kapela ir viens no klasiskās katoļu arhitektūras atdzimšanas piemēriem ASV. Tai ir galvenais altāris, kuru apēno baldahīns, septiņi sānu altāri un kora soli, kuros vietas 92 semināristiem un priesteriem.

Kapelas iekārtojuma apraksts ar fotoattēliem, kā arī reportāža no iesvētīšanas dievkalpojuma, kuru tradicionālajā ritā vadīja Linkolnas diecēzes bīskaps F. Bruskevics (1., 2., 3. un 4. daļa) atrodami internetā tāpat kā dievkalpojuma videoieraksts (sadalīts 18 failos, ar marķējumu “pirms 10 gadiem”.)

Jāatzīmē, ka pāvests Francisks 25. jūliju pasludinājis par Vecvecāku un veco ļaužu dienu ar iespējām gūt pilnas atlaidas.