Visas tautas, plaukšķiniet rokām, gavilējiet Kungam priecīgām balsīm. (no Sv. Mises introita, Ps. 46)

7. svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 24. jūlijā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi.

Zīmīgi, ka šajā dievkalpojumā tas pats introita teksts no 46. psalma atkārtojas arī pantā pie Alleluja, kuru dzied pirms evaņģēlija lasījuma. Tas šoreiz ir Kalna sprediķa daļa (Mt. 7:15–21), kur cita starpā Kungs saka: “Ne katrs, kas man saka: Kungs! Kungs! ieies debesvalstībā, bet kas izpilda mana Tēva gribu, kas debesīs, tas ieies debesvalstībā.” Par šo abu tekstu sakaru svētīgais kardināls Šusters raksta: “Plaukšķināt Kungam ar rokām varētu zīmēties uz nepieciešamību mūsu slavas dziesmas, ko Dievam veltī mūsu mēle, pavadīt ar darbiem. Kā zināms, arī Sv. Filips (Neri) mūs ir brīdinājis, lai pieraugām, ka mūsu dievbijība sastāvētu vairāk no darbiem nekā vārdiem. Ar šiem pēdējiem mums vajadzētu būt pēc iespējas taupīgiem, gan lai apspiestu tukšu godkāri, gan tāpēc, ka vārdi ir kā kupla lapotne, kas apsedz žuburotu koku. Ja visas dzīvības sulas aiziet zaros un lapās, augļiem nekas nepaliks” (Liber sacramentorum, 5. sēj., 126. lpp.).

Upurdāvanu sagatavošanu pavada dziedājums no pravieša Daniēla grāmatas (3:40): “Kā aunu un vēršu dedzināmie upuri, un tūkstošiem treknu jēru, – tāds lai ir mūsu upuris šodien Tavā priekšā, lai tas Tev patiktu.” Šie vārdi ir no dievbijīgā jaunekļa Azarijas lūgšanas, viņam ar tautas brāļiem atrodoties Bābeles gūstā, kad nebija ne svētnīcas, ne priesteru kalpojuma, ne upuru. Viņš var savam Dievam piedāvāt tikai savu upurgatavīgo sirdi. “Uzņem mūs, Kungs, pazemīgus garā un satriektu sirdi, un tā lai notiek šodien Tavā priekšā mūsu upuris, ka tas tev labpatiktu, Kungs un Dievs.” Šos Azarijas vārdus no tās pašas lūgšanas (Dan. 3:39) priesteris klusībā lūdzas katrā Svētajā Misē. Šādā situācijā – bez priesteriem un Sv. Mises sakramentiem – vairāk nekā 200 gadus dzīvoja katoļticīgie Japānā un Korejā. Ilgus gadus tepat Rīgā tā 16. gadsimtā dzīvoja saviem solījumiem uzticīgās Sv. Marijas Magdalēnas klostera māsas. Tā arvien spiesti dzīvot katoļticīgie viesstrādnieki zemēs, kur katoļu dievnamu nav vai tie ir nesasniedzamā attālumā. Viela pārdomām arī mūsdienu kontekstā …

Kardināls Šusters šajā sirds upurī, kas stājas Bābeles gūsta apstākļos zudušo “lauksaimniecisko upuru” vietā saskata arī kristīgā kulta tipu: “Tā vietā, lai kā senie ebreji Kunga kultam rezervētu daļu no savas ražas vai ienākumu, Dievam jāvalda kristīga cilvēka garā, lai “Dievs ir viss visā”” (turpat, 127. lpp.). Sekojošā lūgšana pār upurdāvanām (Secreta) atkārto šo pašu paralēli: “Dievs, kas pēc likuma pienesto upurdāvanu dažādību esi darījis pilnīgu vienā upurī …” Vecās Derības upuri, turpina kardināls, “ar savu dažādību un atkārtošanos liecināja par savu nepietiekamību. Turpretī Kristus ar savu vienīgo upuri bija izpildījis savu priesterisko uzdevumu un ticīgajiem visos pagājušajos un nākošajos gadsimtos piešķīris žēlastību un svētumu. Apustuļa (Pāvila) argumentācija par Kristus upura […] vienreizīgumu nezaudē spēku euharistiskā kulta nebeidzamās atjaunošanas dēļ. Caur to tikai notiek atgādinājums un piešķirts pastāvīgums Golgātas upurim, kas pārsniedz laikus un vietas un ir patiesi universāls, t.i. īsti katolisks. Kristus pie sava krusta nevēlas būt viens un liek mums visiem solidarizēties ar šo grēku izpirkšanas aktu, savienojot savu upuri ar ar to, ko pienes ticīgā cilvēce. Tāpēc viss, ko ciešam Viņa vārdā, piedalās šā holokausta svētumā, tā ka apustulis varēja sava kalpojuma pūliņus pieskaitīt Kristus ciešanām Baznīcas labā” (turpat).