14.-15. gs. vērtņu altāra fragments (Viktorijas un Alberta muzejs)

Mūsu pestīšanas 2016. gads ir viens no gadiem, kad Lielā Piektdiena iekrīt 25. martā – Vissvētākās Jaunavas Marijas Pasludināšanas svētkos jeb Māras dienā. Dodot priekšroku Kunga Ciešanu atcerei, Romas rita kalendārā Pasludināšanas svētki ir pārcelti uz pirmdienu pēc Lieldienu Oktāvas, taču katoļu teoloģiskā tradīcija arvien ir saskatījusi ļoti ciešu saistību starp abiem notikumiem – Pasludināšanu un Krustā sišanu, ieskaitot pat uzskatu, ka vēsturiskais asiņainais upuris Golgātas kalnā tika pienests tieši 25. martā. Sv. Augustīns raksta:

Kā ticam, Viņš tika ieņemts  25. martā, kad arī cieta. Tādējādi Jaunavas klēpis, kurā neviens mirstīgais nebija ieņemts, atbilst kapam, kurā Viņu apbedīja un kurā neviens vēl nebija guldīts – ne pirms, nedz pēc tam. (“Par Trijādību”, 4. gr. 5. nod.; sal. Lk. 23:53)

Viduslaikos šī kopsakarība fascinēja gan teologus, gan māksliniekus. Ne tikai Pasludināšanas un Krustā sišanas attēli Baznīcas mākslā ir redzami tuvu kopā, piem., altāros, bet tie reizēm pat ir savīti kopā. Piemēram, lilija, ko tradicionālajā ikonogrāfijā erceņģelis Gabriels pasludināšanas brīdī sniedz Marijai, attēlota kā krusta koks ar pienagloto Jēzu pie tā. Ar vairākiem piemēriem var iepazīties kādas angļu autores internetā publicētā rakstā.

Līdzīgi arī himnā Crux fidelis, ko Lielās Piektdienas liturģijā dzied Krusta pagodināšanas laikā (un Ciešanu laika Matutīnā un Laudēs), ir pants, kurā apdzied bērna Jēzus bezpalīdzīgo stāvokli, viņam guļot koka silītē cieši ietītam autiņos. Šī teksta atrašanās Sv. Krustam veltītā dziedājumā vedina uz salīdzinājumu ar Viņa miesas bezpalīdzīgo stāvokli, kad tā piestiprināta krusta kokam:

Lai svētā Jaunava, kas stāvēja pie dievišķā Dēla silītes un pie Viņa krusta, aizlūdz par mums.