Sv. Jānis Kristītājs

Grūti iedomāties svētkus, kas vairāk tiktu saistīti ar latviešu tautas dvēseli, ar latvisko identitāti, nekā Jāņi. Latvieši tos cenšas svinēt, lai kur viņi būtu – Latvijā vai ārzemēs. Paši dziedot un apdziedoties, klausoties brīvdabas koncertus, apmeklējot zaļumballes, pušķojot sevi, lopiņus un mājas ar jāņuzālēm, ēdot, dzerot, kurinot ugunskurus, dedzinot riepas un tamlīdzīgi. Protams, arī sveicot vārdadienā daudzos Latvijas Jāņus un Līgas. Svētkiem arī vairāki citi nosaukumi – Zāļu vakars, Līgo vakars, Vasaras saulgrieži. Ik gadus dzirdam arī aizrādījumu, ka saulgrieži īstenībā notiek divas dienas agrāk.

Kāpēc tad tomēr svinam 23. un 24. jūnijā? Īpaši, ja zinām, ka Gregora kalendāru jeb Jauno stilu Latvijā ieviesa tikai 1919. gadā, bet jau 16. gs. beigās Jūlija kalendārs bija atpalicis par 13 dienām; tātad 20. gs. sākumā astronomiskie saulgrieži bija ap 8. jūliju. Tā arī folklorists Austris Grasis raksta:

“Arī uz jautājumu «ko tad īsti svinam Jāņos?» nebūs grūti atbildēt: protams, vasaras saulgriežus. Tātad Jāņu dienas rītā sagaidām un sveicam Sauli! It kā viss būtu skaidrs — tātad Saule, bet kas tad ir Jānis? Te nu arī vienprātība beidzas.”

Patiešām, Baznīcas kalendārā 24. jūnijā svinam Sv. Jāņa Kristītāja svētkus, bet iepriekšējā dienā – kā pirms visiem lielākajiem svētkiem – noturam vigiliju, gandarīšanas dienu, lai cienīgi sagatavotos svētkiem. Citi savukārt uzskata, ka Jāņi ir primskristīgas, t.i., pagāniskas svinības un folkloras Jāni mēģina etimoloģizēt kā senlatviešu dievības vārdu, kas varbūt rada seno romiešu Jānusam. Pēdējā versija atrodama arī J. Pokornija indoeiropiešu etimoloģiskajā vārdnīcā (Indogermanisches etymologisches Wörterbuch). A. Grasis savā minētajā rakstā mums piedāvā viegli uztveramu pārskatu par strīdiem un pārpratumiem ap Jāņa dienas paražu un nosaukumu izcelsmi.

Savukārt nedēļraksta “Sestdiena” šā gada 17. jūnija laidiens saviem lasītājiem stāsta par dažādu Eiropas tautu vasaras saulgriežu paradumiem, un arī nosaukumiem. Redzams, ka tie gandrīz visi saistīti ar Sv. Jāņa Kristītāja vārdu, lai gan dažām tautām ir arī paralēlie nosaukumi. Arī krievu nosaukuma Иван Купала otrais vārds burtiski nozīmē “kristītājs” jeb “iegremdētājs” (kr. «купатель, погружатель», gr. βαπτιστής). Līdzības ir arī dažādu tautu paradumos. Gandrīz visi ietver uguns kurināšanu un dažāda veida izdarības pa uguni.

Interesanti, ka arī tradicionālais Romas rits nepaliek nomaļus no šādām aktivitātēm un Romas Rituālē (Rituale romanum, Ed. juxta typ. Vat., 1925, Appendix, 10) atrodam “Ugunskura pasvētīšanu, ko garīdznieki veic ārpus baznīcas Sv. Jāņa Kristītāja Vigilijā”. Ceremonija sākas ar daudzās pasvētīšanās parasto Adjutorium nostrum … Dominus vobiscum … (Mūsu palīdzība ir Kunga vārdā … Kungs lai ir ar jums …), un seko lūgšana:

Dievs Kungs, visvarenais Tēvs, nedziestošā gaisma, kas esi ikvienas gaismas Radītājs, svētī šo jauno uguni un dāvā, ka pie Tevis, nedziestošās gaismas, mēs pēc šā laika tumsības varētu nonākt caur Kristu mūsu Kungu.

Lai gan Eiropas tautām arī pirms kristietības pieņemšanas varēja būt paradums atzīmēt vasaras saulgriežus un ugunskurs pats par sevi ir fascinējošs, ir arī versija, kas saista arī Jāņu ugunskuru ar Kunga Priekšteci. V. Durands savā slavenajā liturģijas komentārā Rationale divinorum officiorum raksta, ka ugunskurus kurina pieminot Sv. Jāņa Kristītāja relikviju sadedzināšanu Sebastes pilsētā. Tas noticis ikonoklasma laikā (8. gs.), kad svēto relikvijām draudēja apgānīšana. Lai Sv. Jāņa Kristītāja mirstīgās atliekas būtu vieglāk evakuēt, tās pārvērta pelnos. Šāda pelnu relikvija vēl arvien glabājoties, piemēram, Dženovas katedrālē.

Sv. Jāņa Kristītāja svētki ir vieni no vecākajiem Romas Baznīcas kalendārā. Tos piemin jau Sv. Augustīns un kāds 5. gs. martiroloģijs. Šis svētais, kas pestīšanas vēsturē iezīmē robežu starp Jauno un Veco Derību ir viens no tikai diviem svētajiem (otra ir Dievmāte), kuriem tāpat kā pašam Pestītājam atzīmē miesīgās piedzimšanas dienu (“Daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu”, tā eņģelis saka Jāņa tēvam priesterim Zaharijam, Lk. 1:14).

Jāņi ir Jaunajā Derībā un Baznīcas kalendārā cieši saistīti ar Dieva iemiesošanās noslēpumu un tātad – ar Ziemassvētkiem. Kunga eņģelis, pasludinot Marijai Jēzus piedzimšanu, viņai vēl pavēstī, ka viņas radiniece Elizabete arī ir gaidībās un jau sestajā mēnesī (Lk. 1:36), izmantojot to kā ilustrāciju jaunavīgas ieņemšanas iespējamībai. Elizabete, kas uzskatīta par neauglīgu, vecumā ieņēmusi bērnu, un Marija, savukārt, to ieņems bez vīra piedalīšanās. Abos gadījumos tas ir brīnums no Dieva, kuram viss ir iespējams. Jāņi un Ziemassvētki tātad ir sešu mēnešu atstatumā. Atšķirība datumos (attiecīgi 24. un 25.) meklējama Romas kalendāra īpatnībā, ka dienas numurē “atpakaļgaitā” uz nākamā mēneša sākumu. Tā kā jūnijā ir par vienu dienu mazāk nekā decembrī, abi svētki iznāk 8. dienā no attiecīgi jūlija un janvāra kalendām (1. dienas, nulli kā kārtas skaitli nelietoja).

Dabas norises gada ritumā varam uztvert arī kā ilustrāciju Pestīšanas vēsturei. Kā dabiskā saule sākot ar vasaras saulgriežiem līdz pat Ziemassvētkiem redzama ik dienas arvien īsāku laiku, tā arī Sv. Jānis Kristītājs ar savu ieņemšanu un dzimšanu, un visu savu publisko darbību norāda uz Kristus dzimšanu un Viņa valstības nodibināšanos. Pats viņš par to saka: “Viņam vajaga augt, bet man mazināties” (Jņ. 3:30). Jāņa, un arī Vecās Derības simbols ir mūsu dabiskais spīdeklis. Šo sakarību nereti pārprot. Tā minētajā rakstā A. Grasis:

Saules un auglības kulta izpausmes kristīgajai baznīcai nevarēja patikt, un tātad tā rīkojās pēc labi pazīstamās metodes, uzliekot pastāvošiem svētkiem citu vārdu un mēģinot ielikt arī citu saturu. Tā labi zināms, ka vēsturiskais Jēzus Kristus nav dzimis Ziemassvētkos, bet ziemas saulgrieži ar atdzimstošo Sauli bija plaši svinēti svētki, tāpēc tos atvietoja ar «jauno gaismu» Jēzu Kristu un gluži likumsakarīgi vasaras saulgriežos sešus mēnešus pirms Kristus bija jāpasludina Jānis Kristītājs.

Ja arī attiecīgās pirmskristīgās vasaras un ziemas saulgriežu ieražas dažādām tautām pastāvēja, tad tomēr loģiski var pieņemt, ka Dievs radot pasauli savā apredzībā jau no sākuma dabas ritmus iekārtoja kā priekštēlu nākamajiem pestīšanas notikumiem, un otrādi – Dieva iemiesošanās un ar to saistītie notikumi tika izkārtoti zīmīgās atbilstībās radītās pasaules norisēm. Un nav skaidrs, kā gan A. Grasim “labi zināms, ka vēsturiskais Jēzus Kristus nav dzimis Ziemassvētkos.” Sv. Rakstu pētnieki ir parādījuši, ka gan bibliskie, gan citi vēsturisko dokumentu dotumi nepavisam nav pretrunā ar Jēzus dzimšanu ziemas saulgriežos vai ap to laiku (sk. piem. M. Gaudron, Entstehung der Evangelien, Ed. Kirchliche Umschau, 2003, S. 115).

Visbeidzot, Sv. Jānis Kristītājs noteikti ir ļoti mīļš Baznīcas mūziķiem un mūziķiem vispār. Viņam varam pateikties par vienu no nošu apzīmējumu sistēmām Do, re, mi, … 24. jūnija Kanonisko stundu himnu autors ir mūks no Montekasīno (Itālijā) Pāvils ar pievārdu Diakons (Paulus Diaconus, ap 720.–799.) Durands stāsta, ka mūks Pāvils pazaudējis balsi tieši pirms Lieldienu Vigilijas, kad viņam kā jau diakonam bija jādzied Exsultet. Atcerēdamies, kā Sv. Jānis Kristītājs atdeva savam tēvam Zaharijam spēju runāt (Lk. 1:63–64), Pāvils esot sacerējis himnu par godu svētajam, kā rezultātā arī viņš balsi atguvis, bet himna iekļuvusi dievkalpojuma dziedājumos šī svētā godam. Lūk, pirmais pants:

Vēlāk pirmo zilbi ut aizstāja ar labskanīgāko do. Septītās nots apzīmējuma sākotnēji laikam nebija, jo tā atradās skaņurindas  “nestabilajā vietā”. Zilbe si iespējams veidota no Sancte Ioannes pirmajiem burtiem, taču attiecīgās nots himnā nav. Himnu noklausīties var, piemēram, šajā ierakstā. Ar šo dziesmu novēlu visiem vietnes lasītājiem priecīgus Jāņus un jauku vasaru.