Baznīcas kalendārs – tautas kalendārs: septiņi gulētāji

Ceļa rādītāds uz septiņu gulētāju alu pie kādreizējās Efesas Turcijā (www.tripadvisor.com)

Šodien, 27. jūnijā, pieminam svētos kuri nav nedz Romas rita Baznīcas svētku kalendārā, nedz arī Romas Martiroloģijā, vismaz ne šajā datumā. Taču viduslaiku Rīgas liturģiskajā kalendārā, kāds tas saglabājies kādas 15. gs. Rīgas Doma Misāles (tā sauktā “Rīgas Misāle”) pielikumā, 27. jūnijā redzam šādu ierakstu: “Septem dormiencium” (septiņu gulētāju).1 Interneta meklētājā ievadīts, šīs dienas nosaukums uzrāda dažādas ar tautisko vai praktisko dzīvesziņu saistītas vietnes saistībā ar laika apstākļu paredzēšanu. Un tiešām, arī latviešu folkloras vācēji no dažādiem teicējiem pierakstījuši vairākus  visai sakritīgus ticējumus par “Septiņu gulētāju dienu”, piemēram:

Lietus septiņgulētāju dienā nes lietu septiņas dienas no vietas, bet septiņu brāļu dienā septiņas nedēļas no vietas. /Brīvā Tēvija, 1927, 207./

vai arī:

Ja gulētāju dienā guļ ilgi no rīta, tad visu gadu
no rītiem jākaujas ar miegu. /R. Svekre, Valka./

Tajos gadījumos, kad ticējumu datēti, tie attiecas uz starpkaru periodu. Rodas jautājums, cik ilgā laikā šādi novērojumi radušies. Ja pirms pārejas uz Jauno stilu, tad vai vispār ir pamats gaidīt, ka minētā klimatiskā likumsakarība vēl būs spēkā; un vai arī meteorologu novērojumi uzrāda kādas likumsakarības?

Katoļu enciklopēdija stāsta par Septiņiem Gulētājiem no Efezas, taču norāda, ka Rietumu Baznīca viņus piemin 27. jūlijā (tātad mēnesi vēlāk nekā viduslaiku Rīgā), savukārt Austrumu Baznīcas – pat divreiz – 4. augustā un 22. oktobrī. Patiešām, Romas Martiroloģijs2 27. jūlijā satur šādu ierakstu:

Ephesi natális sanctórum septem Dormiéntium, scílicet Maximiáni, Malchi, Martiniáni, Dionýsii, Ioánnis, Serapiónis et Constantíni. Efesā septiņu svēto Gulētāju Maksimiāna, Malha, Martiniāna, Dionīsija, Jāņa, Serapiona un Konstantīna dzimšanas (diena).

Plašākas ziņas sniedz svētīgā Dženovas bīskapa Jēkaba populārais svēto dzīves stāstu krājums “Legenda aurea” (13. gs.) (latīniski, 435. lpp./angliski). Romas imperators Dēcijs 250. g. bija pavēlējis visiem impērijas iedzīvotājiem (izņemot jūdu ticības) upurēt dieviem par imperatoru un viņa valsts labklājību. Tas tika uztverts kā lojalitātes akts, par ko upurētājs saņēma rakstisku apliecību. Atteikšanās upurēt draudēja ar nāves sodu. Tā gan nebija īpaši pret kristiešiem vērsta vajāšana, taču kristiešiem tā nozīmēja dilemmu pārkāpt pirmo bausli vai tikt nonāvētiem. Šis Dēcija sarīkotais pasākums bija par iemeslu pilsoņu savstarpējām denunciācijām, daudzu kristiešu atkrišanai (t.i., dalībai elku upurī), kā arī daudzu citu mēģinājumiem slēpties, un vēl citu – mocekļu nāvei.

Septiņi kristīgi jaunekļi no Efezas arī bija atteikušies upurēt. Imperators viņiem bija devis laiku apdomāties un tomēr piedalīties šādā “patriotiskā” aktā, vai arī mirt. Viņi pa to laiku izdalīja savu mantību nabagiem un noslēpās tuvējos kalnos kādā alā, kur lūgšanās pavadīja laiku gaidot neizbēgamo nāves sodu, bet viens no viņiem ubaga drānās apmeklēja pilsētu, lai nopirktu maizi. Atgriezies viņš pārējiem pavēstīja, ka imperators viņus meklē. Viņi bija gatavi pieņemt mocības un nāvi, bet Dievs sūtīja viņiem ciešu miegu. Kad imperators lika tos uzmeklēt, viņam paziņoja, ka tie slēpjas alā. Imperators tad pavēlēja alu aizmūrēt, lai viņi vairs netiktu ārā un nomirtu badā. Bet citi kristieši starp mūrējuma akmeņiem paslēpa uzrakstu, kas vēstīja par viņu iemūrētajiem ticības brāļiem.

Divus gadsimtus vēlāk – 448. gadā, kad jau visa impērija bija kristīga, kāds efezietis lika būvēt lopu novietni tajā kalnā, kur bija iemūrēti septiņi jaunekļi. Strādnieki atvēra aizmūrēto alu un atrada jaunekļus, kas tad pamodās, domādami, ka gulējuši tikai vienu nakti. Kāds bija Efeziešu pārsteigums, redzot jauniešu rokās sen no apgrozības izzudušas Dēcija laika monētas, tāds – jauniešu izbrīns, redzot visus efeziešus atklāti apliecinām kristīgo ticību. Tālāk seko garš stāsts ar pārpratumu noskaidrošanu, kur izšķirīga nozīme bija paslēptajam vēstījumam. Turklāt Dieva apredzība izkārtoja, ka šie septiņi atmodās laikā, kad bija izplatījusies ķecerība, kas noliedza miesas augšāmcelšanos. Septiņu gulētāju liecība kalpoja kā maldu mācības atspēkojums. Uzrunājuši imperatoru, Efezas bīskapu un klātesošos pilsoņus visi septiņi tūlīt pēc tam, visiem redzot, izlaida garu. Viņus turpat arī apbedīja, un vieta kļuva par svētceļojumu mērķi ar baznīcu un citu infrastruktūru. Tagad tur ir tikai drupas, ko var apskatīt tūristi.

Šis stāsts strauji izplatījās visā kristīgajā pasaulē, un jau 6. gs. bija zināms arī Rietumeiropā. Dažādās versijās gan ir atšķirīgi gulētāju vārdi. Romas pāvesta kūrija, kā parasts, ir bijusi ļoti rezervēta, un nav iekļāvusi to savā liturģiskajā kalendārā. Iespējams, ka dažādas diecēzes šo dienu svinējušas dažādos datumos, varbūt tāpēc arī atšķirīgais datums Rīgas kalendārā. Stāsts par septiņiem “alas biedriem” iekļuvis arī Korānā (18. sūra, 19-26), tikai neminot, ka viņi bija kristieši, kā arī alu lokalizējot Jordānijā (vēl viens tūrisma objekts). Stāsts iedvesmojis arī vairākus rakstniekus, to vidū arī Marģeri Zariņu, kura humoristiskais stāsts “Septiņi gulētāji” publicēts žurnāla “Zvaigzne” 1983. g. 9.–11. numuros.

Jau 16. gs. vēsturnieki (piem. kard. Baronijs) sāka atklāti apšaubīt septiņu gulētāju stāsta ticamību, norādot gan uz pretrunām tajā, gan paralēlēm dažādu tautu folklorā (arī A. Pumpurs savā dzejolī “Imanta” izmantojis teiksmu par kalna dzīlēs dusošu varoni, kas reiz modīsies). Taču jau ļoti agri visā kristīgajā pasaulē izplatītā septiņu svēto godināšana un fakts, ka Baznīca arvien saglabājusi attiecīgo ierakstu Romas Martiroloģijā, neļauj noniecināt šo stāstu, kā tīru izdomājumu.3 Būtībā tas ir kas līdzīgs brīnumam, ko Jēzus paveica ar Lācaru (Jņ. 11), un Viņam nav nepieciešama miesīga klātbūne, lai to paveiktu atkal – tad, kad tas Dieva valstības celtniecībai nepieciešams.


1. Skat. H. v. Bruiningk. Messe und kanonisches Stundengebet nach dem Brauche der Rigaschen Kirche im späten Mittelalter. Riga, Kymmel, 1903 (1904), S. 206.
2. Martyrologium romanum – Romas rita liturģiskā grāmata, kur uzskaitīti svētie, kas dotajā datumā ar mocekļa nāvi vai vispār ar svētuma slavu pabeiguši šīs zemes dzīvi. Kanonisko stundu dievkalpojumā Martiroloģija lasījums (par nākamo dienu) ir Pirmās stundas (Prima) sastāvdaļa.
3. Neliels ziņu apkopojums par 20. gs. pētījumiem par septiņu gulētāju stāstu kopā ar attēliem atrodams Dž. Sanidopula vietnē (http://www.johnsanidopoulos.com/2009/10/historicity-of-seven-sleepers-of.html)

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Liturģiskais_gads, Svētie, Tautas kalendārs. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Baznīcas kalendārs – tautas kalendārs: septiņi gulētāji

  1. Atpakaļ ziņojums: Starptautiskā federācija Una Voce. Ieskats tās vēsturē un darbībā | Una Voce Latvija

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s