Sv. Felicita un viņas septiņi dēli, mocekļi (breviary.net)

“Krietnu sievieti kurš atradīs? Augstāk par pērlēm viņas vērtība.” Ar šādiem vārdiem no Sakāmvārdu grāmatas sākas 10. jūlija Sv. Mises pirmais lasījums. Bet kalendārā lasām svētku nosaukumu “Ss. Septem Fratrum, Martyrum (Sv. septiņi brāļi, mocekļi)”. Var likties dīvaini, ka svētkos, kuros tiek pieminēti vīriešu dzimuma svētie – septiņi jaunekļi no Romas, lasījumam izraudzīta perikope (Sak. 31:10–31) no svēto sievu un atraitņu svētku formulāra. Taču viss kļūst saprotams, ja pievēršam uzmanību dienas Matutīna dievkalpojuma lasījumiem. Septiņu brāļu mocekļu svētku diena ir īpaši labs piemērs ciešajai saiknei, kāda tradicionālajā Romas ritā ir starp Sv. Misi un Kanonisko stundu dievkalpojumiem. Tā 4. un 5. lasījumā, kas veltīts pieminamo svēto dzīves aprakstam, lasām, ka ķeizara Marka Aurēlija (161.–180.) valdīšanas laikā mocekļa nāvē miruši septiņi svētās Felicitas dēli, kurus prefekts Publijs mēģināja piespiest upurēt elkiem, bet kad tas neizdevās, nodeva bendēm sodīšanai ar nāvi: Janvārijs ar pletnēm, bet Fēlikss un Filips ar nūjām sisti līdz nāvei, Silvāns nogrūsts no augstuma, Aleksandram, Vitālam un Marsiālam nocirstas galvas. Viņu māte Felicita nogalināta četrus mēnešus vēlāk (pēc Romas Martiroloģija –  23. novembrī).

Paši senākie avoti gan neliecina, ka viņi piederējuši pie vienas ģimenes, taču jau 5. gs. bija pazīstams stāsts par kristīgo atraitni Felicitu, kura daudzus pievērsusi ticībai un tā izraisījusi pagānu priesteru dusmas, kas viņu apsūdzējuši. Lai piespiestu viņu atkrist no ticības, tiesnesis draudēja nogalināt viņas dēlus, bet viņa bijusi nesatricināma un pat pamudinājusi savus dēlus izturēt mokas un nezaudēt ticību, lai nokļūtu debesīs. Daži autori uzskata, ka šī pēdējā detaļa vai pat vispār šo mocekļu piederība vienai ģimenei ir izdomāta pēc analoģijas ar Vecās Derības stāstu par brāļiem Makabejiem un viņu māti (2. Mak. 7). Interesanti, ka Romas breviārā šīs dienas 6. lasījums ir no Sv. Augustīna sprediķa mocekļu Makabeju svētkos (Sermo CCCI, de Sanctis). Savukārt pāvests Sv. Gregors I runā tieši par Romas mocekļu ģimeni kādā sprediķī, kas veltīts Sv. Felicitas piemiņai:

“(Felicita), kurai bija septiņi bērni, tādā mērā baidījās tos atstāt pēc sevis zemes virsū, kā citas mātes baidās savējos pārdzīvot. Viņa bija vairāk nekā mocekle, jo redzot savus mīļos bērnus nomocītus pašas acu priekšā, viņa savā ziņā bija mocekle katrā no viņiem. […] Viņa saņēma kroni ne tikai sev, bet arī par visiem saviem bērniem. […] Lai nokaunamies mēs, ka esam tik vāji tikumos iepretim šai moceklei, ka kaislības mūsu sirdīs aizvien vēl gūst virsroku pār ticību. Nereti viens izteikts vārds satricina mūsu prātus, mazākā pretišķība mūs dara mazdūšīgus vai provocē; bet viņas drosmīgo dvēseli nesatricināja ne mokas, ne nāve. Mēs raudam bez mitas, kad Dievs no mums atprasa mūsu bērnus, ko viņš mums uz laiku piešķīris, un viņa raudāja par saviem bērniem, ka tie nemirs par Kristu, bet priecājās, redzot tos tā mirstam.” (Tulkots pēc Rev. Alban Butler (1711–73). “The Lives of the Saints.” Vol. VII: July. 1866.)

Bet kā tad ar latviešu tautas ticējumu, ka lietaina Septiņu gulētāju diena (27. jūnijs, par ko jau agrāk šeit rakstīts) nozīmē lietainas arī turpmākās septiņas dienas, bet septiņu brāļu dienā (10. jūlijā) lietus nozīmē lietainas arī vēl septiņas nedēļas? Visticamāk pirms pārejas uz Gregora kalendāru jeb jauno stilu, kas Latvijā notika tikai pēc Krievijas impērijas sabrukuma, bija tikai viena šāda zīmīga diena (27. jūnijs). Kalendāram mainoties tā pārvērtās par 10. jūliju. Ne velti fokloras pierakstos visi ticējumi, kas min abas dienas, pierakstīti pēc 1. Pasaules kara, bet ir pierakstīti daži citi, kur tieši septiņas lietainās nedēļas saistītas ar Septiņiem gulētājiem.

Tiešām neparasta ir sagadīšanās, ka viduslaiku Rīgas arhidiecēzes kalendārā divi svētki, kas veltīti septiņiem svētajiem, ir savā starpā saistīti caur gadsimtus vēlāk veiktu kalendāra reformu. Turklāt Septiņus svētos no Efesas jeb Septiņus gulētājus Rīgas kalendārs piemin tieši mēnesi agrāk nekā Romas kalendārs. Kā radusies šī datumu atšķirība un vai tā raksturīga tikai Rīgai vai visai Livonijai, vai arī tā ir bijis vēl kaut kur Eiropā, – tas būtu interesanta pētījuma temats.