Šīs dienās tradicionālajās Laudes sākas ar antifonu:

Herodes iratus * occidit multos pueros in Bethlehem Iudae civitate David.

Hērods bija sadusmojies, un nogalināja daudzus bērnus Jūdejas Betlēmē.

 Šis stāsts ir tik pazīstams, tik ierasts, ka dažreiz tiek uztverts kā leģenda, pasaka. Tomēr pietiek atcerēties XX gadsimta vēsturi (piemēram, ebreju bērnu iznīcināšanu) vai pat šobrīd  notiekošo nedzimušu bērnu genocīdu, lai saprastu, ka Hērods nav ļaunais ķēniņš no biedējošas pasakas, bet realitāte, kas ir mums līdzās. Un tai realitātei pieder daudzi izpildītāji, kas aukstasinīgi (ieskatieties ilustrācijā – šie cilvēki nemaz neizskatās par asinskāriem bendēm!) izpildīs jebkuru pavēli.

Bet šis dienas komentārs ir par citu tēmu – par nevainīgo bērnu svētlaimi Debesīs.

Nevainīgie bērni-mocekļi, ar saviem palmu zariem tāpat kā Sv. Stefans, nāk pie Kristus, Viņam vēl esot šūpulī. „Ļaujiet bērniņiem nākt pie Manis, jo viņiem pieder Debesu valstība.“
„Kad Hērods redzēja, ka gudrie viņu piekrāpuši, tad viņš ļoti apskaitās, aizsūtīja un lika apkaut visus bērnus Betlēmē un visā viņas apkārtnē divi gadus vecus un jaunākus pēc tā laika, ko viņš no gudrajiem bija izzinājis. Tad piepildījās pravieša Jeremijas runātie vārdi: „Brēkšana bija dzirdama Ramā, daudz raudu un vaimanu; Rahele apraud savus bērnus un nav iepriecināma, jo viņu vairs nav“.“

Zeme raud, māte nav nomierināma, jo viņas bērnu vairs nav. Taču debesis priecājas un tos uzņem; tie ir kā pirmie augļi, kurus cilvēki upurē Dievam un Jēram. Viņi paliek nevainīgi un grēka neskarti; viņi stāv Dieva troņa priekšā un dzied slavas dziesmu: „Mūsu dvēsele ir izglābta kā putns no mednieka tīkliem; pārrauti ir tīklu valgi, un mēs esam glābti! Mūsu palīdzība stāv tā Kunga vārdā, kas radījis debesis un zemi.“

Paraugieties uz mātes sāpēm, kad viņa ir klāt sava bērna nāves brīdī! Māt, priecājies par tava bērna svētlaimi debesīs – viņš ir kā zieds, kas pārstādīts debesu dārzos, nemaz nebūdams aptraipīts ar zemes pīšļiem. Ja šis mazulis ir bijis tavs pirmdzimtais, tad dod to Kungam, tavam Dievam, kā pirmo augli. Tagad viņš stāv troņa priekšā un lūdz par tevi.

„Tad“, saka Atklāsmes grāmata ar Apustuļa Jāņa muti, „es redzēju: Raugi, Jērs stāvēja uz Ciānas kalna un līdz ar Viņu simts četrdesmit četri tūkstoši to, kam Viņa vārds un Viņa Tēva vārds bija rakstīs uz viņu pierēm. Un es dzirdēju balsi no debesīm; tā bija kā lielu ūdeņu krākšana un kā stipra pērkona rūkšana; šī balss, ko es dzirdēju, bija, ka kad koklētāji koklē uz savām koklēm. Tie dziedāja jaunu dziesmu goda krēsla priekšā un četru dzīvo būtņu un vecaju priekšā, un neviens to dziesmu nevarēja saprast, kā vien tie simts četrdesmit četri tūkstoši, kas ir atpirkti no pasaules. Šie ir tie, kas nav apgānījušies ar sievietēm, jo tie ir šķīsti. Šie ir tie, kas seko Jēram, kurp Tas arī ietu.“

Jaunavas un visas sirdsšķīstās dvēseles seko Jēram, lai kurp tas ietu. Tīra un šķīsta jaunatne pavada Jēru. Sirdsskaidras acis atpazīst Jēzu. „Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs“. Šķīsta jaunatne nes Jēra zīmi, nevis miesas netīrību. Tā dzer vīnu, kas liek uzaugt jaunavām, un ir gatava drīzāk izliet savas asinis, sajaucot tās ar Jēra asinīm, nekā ļaut noņemt no savas pieres nevainības diadēmu, kas ir tās gods.

„Lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Asinis sargā manu dvēseli mūžīgai dzīvei.“

(J. Rudevska tulkojums. Missel vespéral très complet, éditions D.F.T., 2003, pp. 1492-1493)