Jaukuma metafizika

Ilze Podniece


Vai būt jaukam un būt labam ir viens un tas pats? Turpinot nesen iedibināto filozofijas sadaļu šajā vietnē, publicējam rakstu, kura pamatā ir referāts, kas 2018. g. 12. maijā nolasīts Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta studentu konferencē (Redakcijas piezīme).


Tēmas aktualitāte: Personīgi novērojumi par, manuprāt, nevēlamas tendences – jaukuma kulta – uzplaukumu atsevišķu ticīgo vidū.

Jaukuma metafizika vieglajā valodā: Būt jaukam ir pats svarīgākais mārketingā, nevis evaņģelizācijā. Jāsaka, kā ir, nevis, kā klausītāji grib dzirdēt.

Secinājumi: Jaukums nav tas pats, kas labums. Dievs ir labs, nevis jauks.

Uzsaukums: Tiecieties būt labi, nevis jauki!

Metafizika ir filozofijas nozare, kuras izpētes objekts ir esamība.

Dievs kā Augstākā Esamība, bezgalīgi pilnīgs Gars un Tīrs Akts ietver sevī visas labās īpašības vispārākajā pakāpē. Līdz ar to varam apgalvot, ka Dievam ir radīto lietu īpašības, bet no tām jāizslēdz viss nepilnīgais. Ņemot vērā iepriekš minēto, atbildēsim uz jautājumu, vai Dievs ir jauks. Lai to izdarītu jānoskaidro, vai jaukumam kā esamībai piemīt nepilnības, kā arī, ievērojot, ka Dievs ir nemainīgs, vai Dievs vienmēr rīkojas jauki.

Vispirms, lai definētu jaukumu kā esamību, tiks izmantotas Aristoteļa kategorijas, t.i., sniegtas atbildes uz jaukumu kā esamību aprakstošiem jautājumiem.

Kas ir jaukums?  Īpašība, kas atklājas starppersonu attiecībās.

Kāds ir jaukums? (kā tas izpaužas?)  Jaukums ir ērts, patīkams, apmierinošs un pieņemams attiecībā pret otru cilvēku (subjektu-uztvērēju).

Kāpēc jaukumu vajag, kāda ir tā funkcija?

a) jaukums veicina pozitīvāku, efektīvāku starppersonu saskarsmi;

b) lai iegūtu subjekta-uztvērēja labvēlību;

c) lai pats jaukais justos subjekta-uztvērēja saprasts, akceptēts un pieņemts.

Jaukuma attiecības pret apkārtējo, relācija citu īpašību starpā: Jaukums atrodas starp patieso labuma vēlēšanu un vēlmi pilnīgi izdabāt otram. Ne vienmēr vēlme izdabāt nonāk konfliktā ar patieso labuma vēlēšanu, bet šāda iespējamība tomēr pastāv.

Stāvoklis – jaukuma atbilstība mērķim. Ja mērķis ir padarīt dzīvi ērtāku un patīkamāku, tad jaukums savu mērķi sasniedz. Bet par to arī turpmāk, apskatot jaukuma esamības īpašības (transcendentālijas).

Ko ar jaukumu dara? Iegūst subjekta-uztvērēja labvēlību. Pats jaukais iegūst akcepta un pieņemšanas patīkamo sajūtu.

Aktivitātes jautājums: Ko jaukums dara? Jaukums rada labvēlīgu, pieņemošu atmosfēru, veicina atvērtību un atslābināšanos.

Kad jaukums var atklāties? Starppersonu saskarsmes laikā.

Jaukumam kā jebkurai esamībai jāpiemīt arī esamības īpašībām (transcendentālijām), kas ir labais, skaistais un patiesais. Tomēr, ja pieņemam, ka jaukums ir nepilnīga esamība, tai jāpiemīt arī novirzēm no Augstākās Esamības, t.i., nepilnībām labā, skaistā un patiesā atklāšanā.

Pirmā Esamības īpašība – labais. Jaukumā labais atklājas kā ekstrēms iejūtīgums, arī kā gatavība upurēt savas intereses otra interešu labā. Savukārt, novirze no labā ir tas, ka vēlme izpatikt, izdabāt ir lielāka par vēlmi rīkoties saskaņā ar patieso labumu. Jaukums ir labums bezmugurkaulnieka stadijā tajā nozīmē, ka jaukumā labums tiek pakārtots, pirmkārt, ērtuma formai, kas var nonākt pretstatā patiesā labuma vēlēšanai.

Attiecībā uz skaisto jāatzīst, ka jaukums ir skaists, ja ar skaistumu saprot to, kas ir patīkams visiem (Kants). Savukārt, ja skaisto definē kā mērķtiecības formu objektā (arī Kants), tad jaukums, kaut arī patīkams, tomēr pats par sevi ir maz derīgs (un līdz ar to arī skaists). Tas ir tik pat derīgs kā televīzijas šovi vai lubu literatūra.

Patiesais jaukumā atklājas kā patiesa vēlme radīt komfortu, labsajūtu, var teikt, ka tā ir izcilas viesmīlības nostāja. Tomēr patiesais jaukumā ir korumpēts ar “mīļā miera labad”, t.i., vēlmi izbēgt no konflikta un paniskām bailēm konfrontēties. Tāpat jaukais ir korumpēts ar vēlmi būt saprastam, atzītam un akceptētam. Lai nezaudētu jauko atmosfēru, jaukais var noklusēt patiesību, ko grūti pieņemt. Nebūs ērti un patīkami – nebūs jauki.

Balstoties uz iepriekš minētajiem argumentiem, atklājas, ka jaukums nav pilnīga esamība un tādēļ to nevar piedēvēt Dievam.

Jāmin arī vēl cits aspekts, kas neļauj šo īpašību attiecināt uz Dievu, un tā ir Dieva nemainība.

Dievs ir Tīrs Akts. Tas nozīmē, ka Dievā nekas (t.sk., spējas, īpašības) nav potenciālā stāvoklī, t.i., nekas nav tāds, kas varētu īstenoties, bet vēl nav īstenojies. Tā kā Dievs ir bezgalīgi pilnīgs, Viņš nevar pilnveidoties. Tātad, ja Dievam piemistu jaukums, brīžos, kad Viņš rīkotos pretēji vispārējai izpratnei par jauku rīcību, jaukums Viņā būtu potenciālā stāvoklī, bet tā kā Dievs ir Tīrs Akts, tas nav iespējams.

Cilvēkam būt jaukam ir labi, kaut arī ne vienmēr. Ir situācijas, kad, ja gribam rīkoties saskaņā ar patiesību, nākas rīkoties nejauki. Par to, vai cilvēks ir jauks varētu spriest gandrīz vai statistiski apkopojot, cik bieži konkrētais subjekts ir rīkojies jauki attiecībā pret subjektu-uztvērēju. Savukārt, ja Dievam piemīt kāda īpašība, Viņš nevar rīkoties pret to. Piemēram, Dievs ir gudrs, mēs sakām, ka Viņš pats ir Gudrība, Dievs ir labs, Viņš pats ir Augstākais Labums un nevar izdarīt kaut ko, kas nav labs. Dievs nevar būt Augstākais Jaukums, jo par Dievu nevar teikt, ka Viņš visiem un vienmēr ir šķiet „ērts”, bet tas ir mūsu patiesā labuma dēļ līdz ar to tas nav pretrunā tam, ka Viņš ir Augstākais Labums.

Piemēram, Jēzus rīcība, kad Viņš izgaiņāja Jeruzalemes svētnīcas tirgotājus, kā to apraksta evaņģēlists Jānis, nez vai vērtējams kā jauks akts. Jēzus, ja būtu gribējis rīkoties jauki, taču būtu varējis pacietīgi apstaigāt katru tirgotāju un tādā veidā mierīgā atmosfērā un diskrēti norādīt tirgotājiem uz nevēlamību, ka tie ar savu rūpalu nodarbojas tieši šeit. Dievs kā Augstākais Jaukums un Jēzus tikko minētās aktivitātes Jeruzalemes templī rada acīmredzamu pretrunu.

Arī svēto dzīves apraksti liecina par situācijām, kad jaukums tika atmests lielāka mērķa vārdā, jo cilvēks ir radīts kam lielākam nekā ērtai un patīkamai dzīvei. Piemēram, ir liecības par tēva Pio dzīvi, ka šis svētais mistiķis, parasti būdams neticami pacietīgs un gādīgs, visiem par pārsteigumu kādu grēcinieku nolamājis par cūku. Bet tas nesa savus augļus un šie skarbie vārdi gluži kā pļauka atgrieza nelaimīgo īstenībā, deva nepieciešamo grūdienu nožēlot, apņemties laboties un izmainīt visu dzīvi.

Nobeigumā gribu teikt, ja Dievs ir palicis pārāk ērts, vajadzētu izvērtēt nepieciešamību verificēt savu Dieva tēlu. Dievam atklājoties esam jaukam, iespējams, ir iemesls bažām, jo ērts visdrīzāk ir sinkrētiskā ceļā sintezēts, personalizēts un savām interesēm pielāgots priekšstats, veidojot sev pieņemamāko Dieva tēlu. Svarīgi ir neļauties kārdinājumam pieņemt vēlamo par patieso, jo Realitāte neizmainās atkarībā no mūsu priekšstatiem par to.

Šis ieraksts tika publicēts Filozofija. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s