Vasarsvētki. Miniatūra no Ingeborgas psalmu grāmatas, ap 1195. g. (WikiMedia Commons)

Vasarsvētkos, 23. maijā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā. Jau sākot no 3. svētdienas pēc Lieldienām svētdienu evaņģēlija perikopes ņemtas no Jēzus atvadu uzrunas saviem mācekļiem tūlīt pēc Pēdējām Vakariņām, kā to lasām Sv. Jāņa evaņģēlija 14.–17. nodaļās, un arī pati Vasarsvētku diena nav izņēmums.

Svētais pāvests Gregors Lielais šo evaņģēliju (Jņ. 14:23–21) komentē šādi: “Šodien Svētais Gars ar pēkšņu troksni nonāca pār mācekļiem un viņu miesīgos prātus pārvērta par Dievu mīlošiem, un ar ārēji redzamām uguns mēlēm iekšēji iedegās viņu sirdis, jo redzēdami Dievu uguns parādībā tie paši dega maigā mīlestībā. Jo Svētais Gars ir mīlestība, kā arī Jānis saka: “Dievs ir mīlestība”. Tātad – kurš ar visu dvēseli ilgojas pēc Dieva, ir jau ieguvis to, ko mīl. Nedz arī kāds var mīlēt Dievu, ja nav ieguvis to, ko mīl. Bet lūk, ikviens no jums jautāts, vai mīl Dievu, drošu prātu nešaubīdamies atbildēs: “Mīlu”. Bet šī lasījuma sākumā dzirdējāt: “Kas mani mīl, tas manus vārdus turēs”. Tātad mīlestības pierādījums redzams darbos. Arī Jānis savā vēstulē saka: “Ja kas saka, ka Viņu pazīst, bet nepilda Viņa baušļus, tas ir melis”. Patiesi mēs mīlam Dievu un turam viņa baušļus, ja sev liedzam savas iekāres, jo kurš arvien slīkst neatļautās kārībās, noteikti nemīl Dievu, jo ar savu gribu viņam pretojas. “Un mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājvietu”. Padomājiet, mīļie brāļi, kāds gods ir savā sirdī uzņemt Dieva atnākšanu! Patiesi, ja uz mūsu namu nāktu kāds bagāts vai ietekmīgs draugs, visa māja taptu steidzīgi iztīrīta, lai tur nebūtu nekā, kas būtu drauga acīm netīkams. Lai tad attīra no nekrietnību mēsliem savas dvēseles namu tas, kurš gatavojas uzņemt Dievu. Jo redziet, ko Patiesība saka: “Mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājvietu”. Dažā labā sirdī viņš ienāk un mājvietu tur neiekārto, jo lai gan tādi ar zināmu sirds satriektību sajūt viņa skatu, bet kārdinājuma brīdī aizmirst to, caur kuru tika satriekti, un tā atgriežas pie izdarītajiem grēkiem, it kā nemaz nebūtu tos nožēlojuši.” (no Romas breviāra lasījumiem Vasarsvētkos)

Jau vēlāk – 20. gadsimtā kardināls Šusters par to izsakās līdzīgi: “Tā ir dievišķā Trīsvienība, kas nāk (cilvēkā) ierīkot savu mistisko mājokli, izveidojot ļoti stipru un intīmu savienību starp dvēseli un Dievu. Mezgla punkts šai saitei starp dvēseli – Jēzus saderināto līgavu – un jaunavīgo Līgavaini ir Svētais Gars, kurš ar savu dāvanu pārpilnību sagatavo savu aplaimoto radību tai laimīgajai dienai, kurā tā varēs vienoties nešķiramā laulībā ar Dievu. Tāds dvēseles stāvoklis, kā norāda mistiķi, ir ļoti izcils, un tikai nedaudzas dvēseles to sasniedz, un tas tādēļ, ka tām trūkst devības pilnīgi atdoties Dievam un brīvi ļauties Viņa Gara lidojumam augstākajos reģionos – virs šī nožēlojamā dabiskā stāvokļa”. (Liber sacramentorum, 4. sēj., 158. lpp.)