Kā jaunpiedzimuši bērni, allelūja, alkstiet pēc garīgā piena bez viltības, allelūja, allelūja, allelūja. (1. Pēt. 2:2, no Sv. Mises introita)

Pirmajā svētdienā pēc Lieldienām, 24. martā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem.

Šī diena jau kopš agrīnās kristietības laikiem pazīstama arī nosaukumu Baltā svētdiena (Dominica in albis deponendis), par kura izcelsmi varam izlasīt šajā vietnē. Kopš 2000. gada šo dienu sauc arī par Dieva Žēlsirdības svētdienu, sekojot Sv. Faustīnas Kovaļskas saņemtajām atklāsmēm.

Šo dienu mēdza saukt arī par Kvazimodo svētdienu pēc šīs dienas Sv. Mises introita dziedājuma latīņu teksta iesākuma: “Quasi modo geniti infantes …” (“Kā jaunpiedzimuši bērni …”) no apustuļa Sv. Pētera vēstules. Viktora Igo romāna “Parīzes Dievmātes katedrāle” varonis, katedrāles zvaniķis Kvazimodo šādu vārdu ieguva, jo bija atradenis, – viņu kā pamestu mazuli atrada tieši pirmajā svētdienā pēc Lieldienām pie katedrāles vietā, ko mūslaikos sauktu par glābējsilīti, un viņu adoptēja katedrāles domkapitula priesteris, kuram atrašanas dienas nosaukums Baznīcas kalendārā bija pirmais, kas ienāca prātā, bet varbūt arī domājot par Dieva apredzību, kas bārabērnu šajā dienā viņam atsūtījusi.

Bet šīs dienas evaņģēlija lasījums ir stāsts par neticīgo Tomu (Jņ. 20:19–31), kurš nedēļu pēc Kunga augšāmcelšanās varēja viņu kopā ar citiem mācekļiem satikt miesā un aptaustīt Viņa brūces. Pāvests Gregors Lielais to komentē sekojoši:

“Pirmais jautājums, kas pēc šā lasījumā nāk prātā: Kā gan pēc augšāmcelšanās Kunga miesa varēja būt īsta, ja tā caur slēgtām durvīm iegāja pie mācekļiem? Bet mums jāzina, ka Dieva darbi, ja tie ar prātu saprotami, nav uzskatāmi par brīnumu, tāpat kā tādai ticībai nav nopelna, kuras pamatā ir cilvēciska pieredze. Bet tie paši mūsu Pestītāja darbi, kuri paši no sevis nav saprotami, jāapdomā kopskatā ar citiem Viņa darbiem, lai ticībai brīnumdarbiem iemeslu dotu citi, vēl brīnumaināki darbi. Jo Kunga miesa, kura ienāca pie mācekļiem caur slēgtām durvīm, cilvēku acīm atklājās, dzimšanas brīdī izejot no slēgta Jaunavas klēpja. Kāds brīnums, kad Kungs pēc augšāmcelšanās jau nāvi uzvarējis izgāja caur slēgtām durvīm, ja vēl mirstīgs izgāja no Jaunavas klēpja, to neatvēris?”

“Bet tā kā šī miesa, kura bija redzama, skatītājiem radīja ticības šaubas, Viņš ļāva viņiem aptaustīt rokas un sānus, ar kuriem bija ienācis caur slēgtām durvīm. Tā Viņš parādīja divas neparastas, cilvēka prātam pretrunīgas lietas [..], jo tas, ko var aptaustīt, mēdz būt mirstībai pakļauts, bet nemirstīgais nemēdz būt sataustāms. Bet brīnišķā un neaptveramā veidā mūsu Pestītājs pēc augšāmcelšanās parādīja reizē nemirstīgu un taustāmu miesu, – nemirstīgu, lai aicinātu saņemt mūžīgo algu, taustāmu, lai stiprinātu ticību. Un ja Viņš sevi parādīja ka reizē nemirstīgu un taustāmu, tad tāpēc, lai parādītu, ka pēc augšāmcelšanās Viņa miesa ir tāda pati pēc dabas, bet citāda pēc godības.”

“Un Viņš tiem teica: “Miers jums! Kā mans Tēvs sūtījis mani, tā es jūs sūtu.” Proti, kā Dievs Tēvs mani Dievu sūtīja, tā Es cilvēks jūs cilvēkus sūtu. Tēvs sūtīja Dēlu, lai tas iemiesotos cilvēku dzimšanas glābšanas labad. Lai gan Viņš to sūtīja pasaulē ciest, tomēr mīlēja Dēlu, kuru sūtīja. Kungs sūta savus izredzētos apustuļus ne uz pasaules priekiem, bet gan uz ciešanām pasaulē, kā pats bija sūtīts. Jo kā Tēvs mīl Dēlu, tomēr sūtīja ciest, tā arī Kungs mīl mācekļus, kurus sūta ciest šajā pasaulē. Tā sacīdams taisnību: “Kā mans Tēvs sūtījis mani, tā es jūs sūtu.” Proti, Es jūs mīlu, kad sūtu pretī vajātāju uzbrukumiem, tāpat kā Tēvs mani mīlēja, kuru sūtīja ciest nāvi.” (No Romas breviāra lasījumiem)