Oktobra pēdējā nedēļas nogalē Romā norisinājās kārtējā Starptautiskās Federācijas Una Voce (FIUV) Ģenerālā asambleja, kura jau trešo reizi tika rīkota reizē ar ikgadējo svētceļojumu Ad Petri sedem. Piedāvājam lasītājiem reportāžu no Romas. Vairāk informācijas itāliski kopā daudzām fotogrāfijām var gūt vietnē Messa in latino (paldies tās veidotājiem). Vispirms pārlūkosim pasākuma nosacīti akadēmisko pusi, bet nākamajā rakstā pievērsīsimies pasākuma ietvaros notikušajiem dievkalpojumiem un FIUV Ģenerālās asamblejas darbam.

“Credo”. Vēl pirms svēteļojuma oficiālās programmas sākuma, 26. oktobra vakarā Romā Palazzo Cesi notika Astanas (Kazahijā) palīgbīskapa Atanasija Šneidera sarakstītā katehisma jeb katoliskās ticības mācības kompendija Credo prezentācija. Grāmatu angļu valodā izdevis apgāds Sophia Institute Press, kura vietnē var atrast satura rādītāju, ieskatu lappusēs un informāciju, kā iegādāties. Grāmatai ir Mančestras bīskapa Imprimatur un tā ir organizēta klasiskajā jautājumu un atbilžu formātā.

Konference. Kā arī citus gadus svētceļojuma pirmā diena, 27. oktobris, iesākās, ar konferenci Pontifikālajā patristikas institūtā Augustinianum, ko rīkoja Francijā bāzētā  organizācija Paix liturgique un Starptautiskais liturģijas studiju centrs (Centre international d’études liturgiques, CIEL). Šogad priekšlasījumus noklausījās 120–150 dalībnieku.  Uzstājušos runas pārsvarā atreferētas pēc klausoties veiktajām piezīmēm. Dažas no tām būtu vērts pārtulkot latviski un publicēt pilnībā.

Konferenci atklāja CIEL direktors prof. Rubens Anhels Pereto Rivass (video no 3. min). Viņš sveica klātesošo Robertu kardinālu Sara un bīskapu A. Šneideru un atzīmēja, ka šī konference notiks dzejnieces un publicistes Kristīnas Kampo (1923–1977) zīmē, jo šogad aprit 100 gadu kopš dzimšanas (viņai bija arī veltīts raksts šajā vietnē). Prof. Pereto atgādināja viņas biogrāfijas svarīgākos momentus, īpaši viņas nozīmīgo lomu cīņā par tradicionālās liturģijas saglabāšanu Itālijā.

Svētceļojuma kapelāns pr. Klods Barts sveica klātesošos, atgādinādams, ka svētceļnieku klātbūtne šajā notikumā ir liecība un Baznīcas bērnu balss, kas lūdz garīgo maizi, paļāvībā, ka no sava tēva to saņems, un nevis akmeņus (sk. Mt. 7:9).

Kā pirmais ar priekšlasījumu “Tradīcijas princips Baznīcas liturģiskajā dzīvē” uzstājās bīskaps Atanasijs Šneiders (video). Viņš atzīmēja, ka Roma kā visu baznīcu māte un skolotāja jau no pašiem tās pastāvēšanas sākumiem vienmēr raudzījusies uz tradīciju kā uz mērauklu (“Lai netiek ieviests nekas jauns, izņemot kas jau mums ir nodots”, pāvests Sv. Stefans I, 3. gs.). Sv. Klements I, trešais pāvests pēc Sv. Pētera, jau rakstīja, ka pats Dievs ir devis dievkalpojuma kārtību, kā, kur un kādās dienās un stundās pienest upuri un kādi pienākumi ir priesteriem, levītiem un lajiem (1. Kor. 40–44). Arī Sv. Basilijs Lielais un Sv. Irenejs Lionietis, tāpat arī Sv. Vincents Lerīnietis ir uzsvēruši tradīcijas izšķirošo nozīmi dievkalpojuma kārtībā un pēdējā saistību ar ticības mācību. Līdz ar to liturģija nevar tikt revolucionarizēta, neizdarot revolūciju arī ticībā, resp. to nepazaudējot. Konstances koncils uzdeva pāvestam stājoties amatā zvērēt paturēt un praktizēt Baznīcas sakramentu ritus (39. ses.). Arī jaunāko laiku aprobētie autori (Geranžē, Kapelle, Hildebrants) norādījuši, ka uz tautas ticību lielāku tiešo iespaidu atstāj liturģija nekā maģistērija dokumenti, tāpēc jo lielāka piesardzība nepieciešama dievkalpojuma regulēšanā, lai neapdraudētu ticību vai neradītu šķelšanās un atkrišanu no ticības (piem., Nikona reforma Bizantijas ritā Krievijā).

Vēsturniece Mikela di Mieri sniedza personīgu liecību (video) par savu ceļu no sarkano partizānu mazmeitas, marksistes, anarhistes, izaugušas visai “sarkanā” Boloņas apkaimē (ar visiem heroīna un AIDS upuriem), līdz tradicionālās Mises regulārai dalībniecei. Pa vidu bija šķiru cīņa, piketi, skrejlapiņu izplatīšana, bet arī – līgavaiņa pēkšņa nāve, – tad mierinājumu nesniedza ne Markss, ne psihoterapija, ne tibetiešu mantras. Viņu kā pasniedzēju iespaidojuši viņas studenti musulmaņi ar savu turēšanos piesavām tradīcijām un ticības. Bet galvenais – viņas pētniecības darbs vēsturē ļāva saprast Ruso un Marksa uzskata – cilvēks ir pašos pamatos labs, tik sabiedrība slikta – fundamentālo kļūdu. Patiesībā cilvēks saviem spēkiem nespēj īstenot taisnīgumu un uzcelt “paradīzi zemes virsū”.

Tā viņa internetā atrada, ka kaut kur vēl svin tradicionālo latīņu Svēto Misi, redzēja to vispirms fotoattēlos un bija satriekta, ka šeit Rietumos vēl ir saglabājies tāds skaistums un hierarhiska godbijība, kas likās bija izzuduši pavisam. Vienreiz šādā dievkalpojumā piedalījusies, viņa vairs nespēja to atmest. Par spīti savai vēsturnieces izglītībai un latīņu valodas prasmei viņa pirmajos mēnešos nesaprata neko, kas notiek pie altāra. Tas bija skaistums, kas viņu sagūstīja, tas, kurš – Dostojevska vārdiem – glābs pasauli. Brīdis, kad ieskanas zvaniņš un priesteris pilnīgā klusumā paceļ hostiju, bija uzaris un apsējis kā tīrumu viņas dvēseli un devis spēku nest dzīves upurus, ko citādi viņa nespētu. Nezinādama, kāpēc te nākusi, viņa saprata, ka ir nokļuvusi pie ceļa mērķa. No autonomas feministes viņa kļuva par heteronomu sievieti, kuru vada Kāds, kurš ir lielāks par viņu.

Un tagad uz Misi viņa regulāri dodas kopā ar savu vīru, praktiķi, riepu tirgotāju. Viņš nesaprot latīniski, bet par spīti neērtajiem dievkalpojuma laikiem tur piedalās, jo “tas vienkārši ir skaistāks” nekā citur.  Referente sev uzdeva jautājumu, vai uz viņu tādu pašu efektu būtu atstājusi Sv. Mise jaunajā ritā. Viņa to sev nevar atbildēt, vien atgādināt Aristoteļa tēzi, ka dabā visam ir substance un forma, un lai saprastu substanci, forma ir nepieciešama. Cīņa ar to nav beigusies. Tā tiek izcīnīta gan pret garīgajiem tumsas spēkiem sevī, kuri cenšas nepieļaut dvēseles glābšanu, gan pret Rietumu modernitāti, kura noniecina visu transcendento, gan pret tiem spēkiem katoļu hierarhijā, kuri cenšas iznīcināt liturģiju, kura vairāk kā tūkstoš gadu ir veldzējusi ticīgos, un tās iedvesmoto visu iepriekšējo paaudžu kultūras bagātību. Spānijas pilsoņkara laikā republikāņi sevi uzmundrināja ar saukli “¡No pasarán!”. Katoļiem ir labāks apsolījums: “Non prævalebunt”. Patiesība agrāk vai vēlāk uzvarēs, un modernisma skurbulis pāries.

FIUV prezidents Džozefs Šovs prezentēja savu nule iznākušo grāmatu “Latīņu Mise un intelektuāļi. Petīcijas senās Mises formas saglabāšanai 1966.–2007.” (video). Šis apjomīgais pētījums pirmo reizi apkopojis pieejamās ziņas par lielākajām pasaules kultūras personību akcijām, ar kurām tās vērsās pie Svētā Krēsla, lūdzot neiznīcināt tradicionālo Sv. Misi ne tikai kā reliģisku kultu, bet arī kā visas cilvēces kultūras mantojumu. Tāpēc ar šādu lūgumu pie Baznīcas vadības vērsās ne tikai vairāk vai mazāk praktizējoši katoļi (piem., rakstnieki Hosē Luiss Borhess, Greijems Grīns, režisors Franko Dzefirelli, filozofs Žaks Maritēns, komponists Nino Rota), bet arī protestanti (piem., rakstniece Agata Kristi, komponists Bendžamins Britens), pareizticīgie (pianists Vladimirs Aškenazi) un nekristieši (vijolnieks Jehudi Menuhins). Pazīstamākā bija Anglijā organizētā petīcija, kuras rezultāts bija tā sauktais “Agatas Kristi indults”, ar kuru pāvests Pāvils VI 1971. g. atļāva ar zināmiem noteikumiem svinēt tradicionālo Sv. Misi Lielbritānijā un kas kalpoja kā nosacīta “kāja durvīs” senā rita kā nepārtraukti uzturētas paražas statusa saglabāšanai. Grāmata lasītājus informē arī par mūsdienās mazāk pieminētām itāļu, spāņu un latīņamerikāņu radošo slavenību akcijām liturģiskās reformas laikā, kā arī citām vēlāk notikušām. Dž. Šovs kā sastādītājs un galvenais autors kopā ar vairākiem līdzautoriem ir ielūkojies arī šo intelektuāļu ļoti dažādo politisko un reliģisko uzskatu pasaulē un apsvērumos, kas motivējuši viņu rīcību – kļūt par “balsi” daudzajiem ticīgajiem, kuri bija šokēti, kad hierarhija, kurai bija pieraduši klausīt un uzticēties, atņēma viņiem pašu dārgāko.

Franču žurnālists Žans Pjērs Možandrs, asociācijas Renaissance Catholique prezidents un kādreizējais Francijas Katoļu jaunatnes kustības prezidents aplūkoja jauno interneta mediju un sociālo tīklu lomu katoliskās tradīcijas uzturēšanā (video). Viņa ļoti dinamisko stāstījumu franču valodā šo rindu autoram bija grūti saprast, tāpēc šeit izmantots publicētais atreferējums itāliski. Pateicoties jaunajiem komunikācijas līdzekļiem, “vidējais kristietis” mūsdienās var uzzināt daudz vairāk par Vatikāna 2. koncila un sekojošā perioda teoloģiskajām diskusijām, kā arī jaunās liturģijas ieviešanas procesiem, nekā tas bija šo norišu laikā. Un tas ir devis iepriekš nebijušu iespēju iesaistīties pretošanās kustībā, lai aizsargātu ticību un morāli, bet arī dievkalpojumu, kur vien tie liekas apdraudēti. Francijā šī pretestība jau no iesākuma ir bijusi visaktīvākā un spēcīgākā, arī vēsturisku apstākļu un franču politiskās kultūras dēļ. Bet ne tikai. Pāvests Pāvils VI bija teicis, ka “Francija ir krāsns, kurā cep intelektuālo maizi visai kristīgajai pasaulei”, tāpēc gallu zemē vienmēr visai nosacīti darbojusies formula Roma locuta, causa finita. Referents īsi aplūkoja vadošo tradicionālistu publicistu un preses izdevumu darbību Francijā 60.–80. gados un salīdzināja to ar situāciju citās katoļu zemēs.

Tagad, interneta laikmetā barjera, lai indivīda balss tiktu sadzirdēta, ir kļuvusi daudz zemāka, un ir radies “tirgus pieprasījums” pēc teoloģiski konservatīvas domas izpausmes, kam atbilst “piedāvājums” ar daudziem interneta forumiem, kam dažiem ir pat simtiem tūkstošu lasītāju un kur neviens jautājums nav tabu. Referents salīdzināja tradicionālistu medijus Francijā, ASV un citās zemēs, arī to dažādos finansēšanas modeļus. Pieskarās arī katolicisma problēmu atainojumam laicīgajos medijos, socioloģiskajām aptaujām par attieksmi pret tradicionālo latīņu ritu, Šartras svētceļojuma fenomenam… Viņaprāt, nosacītā pretējā puse atšķirībā no 60. gadiem vairs nav sagaidāmā “pavasara” un “jauno Vasarsvētku” gaidu iedvesmota (kuri tā arī nav iestājušies, gluži otrādi), bet atšaudās vairāk no arjegarda pozīcijām, izmisīgi mēģinot aizstāvēt “atjaunotnes” ilūzijas. Pretī Patiesībai un Skaistumam viņi tomēr nevarēs pastāvēt ilgtermiņā. Reliģijai, kura neprasa piepūli, nav vērts sekot, kā rāda vēsture. Reliģija, kura apšauba pati sevi, apstrīdot vai padarot diskutējamu to, ko pirms tam pati ticējusi un mācījusi, neizbēgami zaudē jebkādu autoritāti un ar katru savu jaunu apgalvojumu rada jautājumu: Kāpēc man tagad tam ticēt? Varbūt rīt jau arī to noliegsiet un mācīsiet atkal ko citu?

Portugāļu priesteris misionārs Žuans Silveira savu spāniski nolasīto lekciju veltīja tēmai “Tradīcijas spēks misijā” (video), balstoties uz paša vēl pagaidām īsajā priestera karjerā piedzīvoto misijās dažādās Āfrikas valstīs – Angolā, Tanzānijā, Malavi, kur sācis darboties, vēl lajs būdams, asociācijas La Paix Liturgique uzdevumā. Toreiz viņa uzdevums bija uzzināt par pieprasījumu pēc tradicionālās latīņu Mises Āfrikā, par ko Eiropā maz kas bija zināms, kā arī sniegt palīdzību turienes bīskapiem, priesterim un ticīgajiem, kam par to šāda interese bija. Ž. Silveira darbojās arī pr. F. Haitona vadītajā misionāru grupā (par ko jau šeit rakstījām). Pr. Ž. Silveira atcerējās arī savu ordināciju priesterībā, ko saņēma no bīskapa A. Šneidera rokām Tanzānijā, tradicionālā rita ordinācijas Misē ap 2000 ticīgo klātbūtnē. Tagad Sv. Krusta misionāru ordeņa sastāvā darbojas galvenokārt Angolā. Viņa secinājums: Āfrikā cilvēki ir atvērti tradicionālajam ritam, jo viņi atvēl savā dzīvē laiku lūgšanai – ir ar mieru mērot stundām garu ceļu līdz dievkalpojuma vietai un neuztraucas par tā ilgumu. Viņi ir priecīgi arī par latīņu valodu. Arī daudzi (ne visi) bīskapi ir labvēlīgi, arī pēc Traditionis custodes publicēšanas. Arī Āfrikā ir Baznīcas krīze. Lai gan ticīgo skaits aug, tas aug lēnāk nekā iedzīvotāju skaits, tātad katoļu procents samazinās uz sektu un islāma rēķina. Tradīcijas nākotnes dēļ Āfrika ir izdevīga “investīciju” vieta. Nesen publicēta intervija ar pr. Ž. Silveiru interneta laikrakstam “La Bussola cotidiana” atrodama arī latviskā tulkojumā.

Konferenci noslēdza asociācijas La Paix Liturgique prezidents Kristiāns Markāns (video), iesākdams ar evaņģēlija citātu (Mt. 10:16), kur Jēzus sūta mācekļus kā avis vilku barā un pamāca viņus būt viltīgiem kā čūskām un bez viltus kā baložiem. Baznīcā visā tās vēstures gaitā bijuši atrodami vilki, tikai mums liekas, ka šis laikmets ir īpašs, jo mēs tajā dzīvojam. Vairums evaņģēlija skaidrojumu norāda, ka sargāt ganāmpulku uzdots garīdzniecībai, bet jākonstatē, ka pēdējos gados, bet varbūt pat pēdējos 50 vai vairāk gados garīdzniekiem nav viegli pildīt savus gana un tēva pienākumus, lai nekļūtu par vajāšanas objektiem. Tāpēc Providence vēlējās, lai Vatikāna 2. koncils uzsvērtu laju lomu Baznīcā. Tradīcijas aizstāvībā lajiem ir brīvība, kā arī informatīvie un finansiālie līdzekļi, kas nav priesteriem vai konsekrētām personām, ar ko tie pēdējiem var būtiski palīdzēt.

Runātājs atgādināja La Paix Liturgique uzdevumā dažādu socioloģijas firmu veiktās aptaujas, par kurām viņš runāja iepriekšējos gados, kuru rezultāti apkopoti un publicēti un kuras liecina, ka ap 25% katoļu labprāt apmeklētu tradicionālo Misi, ja tā būtu pieejama. Bet ir notikušas aptaujas arī agrākos gados, laicīgās preses iniciētas. Tā, piemēram, avīzes Le Progrès rīkotā aptauja 1976. g., laikā kad Francijas katoļu prese šausminājās par arhibīskapa M. Lefebra darbībām, parādīja ka 50% Francijas katoļu uzskatīja, ka reformas Baznīcā aizgājušas pārāk tālu, bet 25% atbalstīja Lefebra rīcību. K. Markāns īsumā pakavējās pie dažiem aktuālajiem savas asociācijas projektiem, atzīmējot, ka citu starpā gan šī konference un svētceļojums uz Romu, gan šogad lielu publicitāti ieguvušais Šartras svētceļojums (par ko arī šeit rakstījām) ir pilnībā laju iniciatīvas, bet nobeidza savu uzrunu ar vēl kādas laju personības – Sv. Žannas D’Arkas vārdiem: “Karavīri lai cīnās, un Dievs dos uzvaru.”

Konferences nobeigumā dalībnieki vienojās lūgšanā Kunga eņģelis. Bez jau minētajām divām grāmatām bija iespējams iegādāties arī Dž. Šova brošūriņu ar īsu ievadu tradicionālās Mises ritā “Sacred and Great” (“Svēta un dižena”), kā arī CIEL zinātnisko konferenču referātu krājuma 1. sējumu ar vārdu spēli virsrakstā – “Le CIEL sur la terre” – “Debesis zemes virsū”.