Lai gan pirmais ieraksts šajā interneta vietnē parādījās jau 2015. gada 19. aprīlī, Kristus Karaļa svētki, kas šogad pēc tradicionālā kalendāra iekrīt 25. oktobrī, liekas piemērota diena tās “oficiālai” atklāšanai. Tradicionālais Romas rits, tāpat kā visi Baznīcas apustuliskie un tradicionālie riti, gan dievkalpojumu tekstos, gan dziedājumos, ceremonijās, baznīcu celtniecībā un iekārtojumā iedvesmojas no Kristus sacītā: “Man dota visa vara debesīs un virs zemes” (Mt. 28:18) un no Sv. apustuļa Pāvila liecības: “Dievs Viņu paaugstinājis un devis Viņam vārdu pār visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā ceļos kristu visi, kas debesīs, virs zemes un pazemē” (Fil. 2:9,10).

Pāvesta Pija XI enciklika Quas primas

Kristus Karaļa svētki Baznīcas kalendārā parādījušies samērā nesen, bet pati teoloģiskā ideja caurvij visu kristietības vēsturi, sākot jau ar Sv. Rakstiem, kur daudzviet norādīts uz Mesijas karalisko statusu. Šo svinību dienu ieviesa pāvests Pijs XI ar savu 1925. gada 25. decembra encikliku Quas primas.

Pāvests atzīmē, ka gadsimtu gaitā Baznīca nereti ir ieviesusi svētkus, vadoties no tā, kas īpaši attiecīgajā brīdī likās noderīgs Dieva tautas labumam. Tā 20. gadsimtā par lielu nelaimi bija kļuvis sekulārisms, kad daudzās valstīs tika noliegta “Baznīcai Kristus dotās tiesības mācīt cilvēci, radīt likumus, vadīt tautas visā, kas attiecas uz mūžīgo pestīšanu.” “Pamazām Kristus reliģija tika pielīdzināta maldīgām reliģijām un apkaunojoši nolikta vienā līmenī ar tām.” Citas nācijas vispār “iedomājās spējīgas iztikt bez Dieva un par savu reliģiju pieņemt bezdievību un vienaldzību pret Dievu” (sk. Quas primas, nr. 24).

Tātad praktizējošu katoļu pienākums būtu īpaši apliecināt savu lojalitāti dievišķajam Karalim kā pretsvaru tiem, kas “sacēlušies pret Kungu un Viņa Svaidīto”, sacīdami “sarausim Viņu važas un metīsim prom Viņu jūgu” (Ps. 2). Tāpēc Pijs XI pasludina: “Ar Mūsu apustulisko autoritāti ieviešam Mūsu Kunga Jēzus Kristus Karaļa svētkus, kas visās zemēs atzīmējami ik gadus, pēdējā Oktobra mēneša svētdienā, t.i., tajā, kas ir pirms Visu Svēto svētkiem. Tāpat pavēlam, lai ik gadus šajā dienā tiek atjaunota cilvēces veltīšana Vissvētajai Jēzus Sirdij” (Quas primas, nr. 28).

Pijs XI savā enciklikā arī piebilst, ka lai arī viss liturģiskais gads ir veltīts Kristum, taču līdz šim nevieni svētki nebija īpaši veltīti Viņa karaliskajam godam. Pāvests arī izskaidro tieši šīs dienas izvēli. Tuvojoties liturģiskā gada beigām, tā it kā vainago visus iepriekšējos mēnešos apcerētos pestīšanas noslēpumus, bet tieši pirms visu Dieva svēto uzvaras svinībām (1. novembrī) jauniestādītie svētki atdod godu Viņam, kurš triumfē visos savos svētajos.

Daudzo labumu vidū, ko Dieva tauta varētu gūt no Kristus karaliskuma godināšanas, pāvests min – pirmkārt – nostiprinātu apziņu par Baznīcas neatņemamajām tiesībām pildīt Dieva uzlikto uzdevumu mācīt un vadīt visus cilvēkus, lai tie sasniegtu pestīšanu; otrkārt – izpratni par to, ka ne tikai indivīdiem, bet arī valstīm jādzīvo pēc Dieva baušļiem un kristīgiem principiem; treškārt – jaunu iedvesmu un drosmi katram ticīgajam dzīvot pēc kristīgās mācības ideāliem.

Liturģiskie teksti

Kristus Karaļa svētku Sv. Mises un Kanonisko stundu dievkalpojumu teksti sasaucas ar Ziemassvētkiem runājot par Kristu kā miera valdnieku.

Piemēram, Matutīna 1. responsorijs “Super solium David et super regnum eius sedebit in aeternum: * Et vocabitur nomen eius Deus, Fortis, Princeps pacis. V. Multiplicabitur eius imperium, et pacis non erit finis. R. Et vocabitur nomen eius Deus, Fortis, Princeps pacis.”

“Sēdēs uz Dāvida troņa un pār viņa valstību uz mūžiem, un viņa vārds būs Dievs, Spēcīgais, Miera valdnieks. Viņa valstība pieaugs, un mieram nebūs gala, un viņa vārds būs Dievs, Spēcīgais, Miera valdnieks.”

Citi teksti izceļ Kristus kā tautu valdnieka lomu.

Piemēram, Sv. Mises graduāle (Ps. 71:8; 78:11) “Dominábitur a mari usque ad mare, et a flúmine usque ad términos orbis terrárum. V. Et adorábunt eum omnes reges terræ: omnes gentes sérvient ei.”

“Viņš valdīs no jūras līdz jūrai, no upes līdz zemes galiem. Un Viņu pielūgs visi zemes karaļi, visas tautas Viņam kalpos.”

Tāpat Benedictus antifona Laudēs: “Fecit nos Deo * et Patri suo regnum, primogénitus mortuórum, et Princeps regum terræ, allelúia.”

“Viņš mūs darījis Dievam un Savam Tēvam par valstību, mirušo pirmdzimtais un zemes karaļu Valdnieks, allelūja.”

Vai arī 5. antifona Laudēs un Vesperēs: “Gens et regnum * quod non servíerit tibi, períbit: et Gentes solitúdine vastabúntur.”

“Tauta un valsts, kas Tev nekalpos, ies bojā, un pagāni pavisam tiks izpostīti.”

Vienlaikus arī tiek parādīts, ka Kristus valstība, kaut arī izpaužas šajā pasaulē, “nav no šīs pasaules”. Himnā teikts:

“Non Ille regna cládibus:
Non vi metúque súbdidit
Alto levátus stípite,
Amóre traxit ómnia.”

“Nedz ar zobeniem, nedz ar spēku un bailēm Viņš pakļauj valstis, bet, pacelts krusta kokā, ar mīlestību visus velk pie sevis.”

Svētku nodoma un Pija XI enciklikas “Quas primas” patiess kopsavilkums ir dienas lūgšana: “Omnipotens sempitérne Deus, qui in dilécto Fílio tuo, universórum Rege, ómnia instauráre voluísti: concéde propítius; ut cunctæ famíliæ Géntium, peccáti vúlnere disgregátæ, eius suavíssimo subdántur império.”

“Visvarenais, mūžīgais Dievs, kurš savā mīļotajā Dēlā Visuvaldītājā vēlējies visu atjaunot, dāvā mums žēlīgi, ka visas tautu saimes, kuras šķir grēka ievainojums, tiek pakļautas Viņa vissaldākajai varai.”

Tautas dievbijība

Visbeidzot jāatceras, ka arī arī latviešu garīgā dzeja mums piedāvā rindas, kas varbūt ne ar īpašu literāro eleganci, taču būtībā tikpat labi kā oficiālie latīņu teksti izsaka Kristus Karaļa svētku nodomu. Tās atrodamas pazīstamajā dziesmā “Ved mūs pie Dieva”:

Tā gars lai valda sabiedrībā,
Un arī skolā, likumā,
Pat karaspēkā, presē, tiesā,
Mūs’ visā dārgā tēvijā.