`

Labais Gans. 5. gs. Mozaīka Gallas Placidijas mauzolejā Ravennā (5. gs.) (Bibleartists)

Otrā svētdiena pēc Lieldienām nosaukumu Labā Gana svētdiena ieguvusi Sv. Mises evaņģēlija lasījuma dēļ (Jņ. 10:11–16), kurā Kungs Jēzus pats sevi tā nosauc. Romas ritā Labā Gana perikope šajā svētdienā ir tikusi lasīta kopš neatminamiem laikiem. Šāds novietojums arī liekas loģisks, jo Lieldienu Oktāvas laikā tika lasīti evaņģēliju stāsti par notikumiem, kas saistīti ar Jēzus augšāmcelšanos un viņa uzturēšanos starp mācekļiem savā pagodinātajā miesā, bet trijās turpmākajās svētdienās lasa fragmentus no Jāņa evaņģēlija 16. nodaļas, kas ir daļa no Jēzus atvadu runas pēc pēdējām vakariņām un kas sagatavo Baznīcu Viņa debesīs uzkāpšanas svētkiem. Šīs svētdienas lasījums toties ņemts no Jēzus polemikas ar farizejiem.

Tridentes Misālē un sekojošajos Romas Misāles izdevumos šai svētdienai nav piekārtota stacijas baznīca, bet Sv. Gregora Lielā laikos pāvesta kūrija stacijas dievkalpojumam (ar procesiju un litānijām) pulcējās Vatikānā pie Sv. Pētera kapa, tā kā par šo apustuli kādā dziedājumā viņam veltītos svētkos teikts “Tu es pastor ovium, princeps apostolorum” (“Tu esi gans avīm, apustuļu vadonis”, sk. kard. Šustera Liber sacramentorum, 4. sēj., 104. lpp.). Sv. Mises pirmais lasījums arī ir ņemts no Sv. Pētera 1. vēstules (2:21–25), kurā viņš parāda, kā Kristus kā “dvēseļu gans un bīskaps” ir darbojies un cietis sava ganāmpulka labā, tādējādi ilustrējot Kristus paša vārdus evaņģēlijā. Matutīna 7.–9. lasījumos Sv. Gregors pamudina savus brāļus bīskapus būt labajiem ganiem savās baznīcās pēc Kristus piemēra.

Interesants šajā ziņā ir arī skotu protestantu teologa V. Bārklija (Barclay, 1907–1978) komentārs šim evaņģēlijam. Viņš ir pievērsis uzmanību jēdziena “gans” ļoti plašajam lietojumam Vecajā un Jaunajā Derībā, kā arī pētījis šī lietojuma prakstisko pamatu senās Palestīnas apstākļos. Gana darbs kalnainajā un diezgan neauglīgajā (un nenožogotajā) apvidū prasīja nepārtrauktu uzmanību, lai aitas nesavainotos vai nenogāztos no kraujas, kā arī nekļūtu plēsoņām vai zagļiem par laupījumu. Tolaik Palestīnā neesot bijis ganu suņu, un ganam vienīgie rīki bija  linga akmeņu mešanai un gana spieķis ar līku galu (lūk – arī mūsu bīskapu amata zīme). Šāds amats prasīja fizisko izturību, uzmanību, izveicību, drosmi.

Ne velti visos laikos Baznīca šādā gana dzīvesveidā atradusi paralēles ar savu priesteru un bīskapu darbu. Draudzes ganam nākas rūpēties par sev uzticēto dvēseļu garīgo veselību, kā arī par draudzes materiālo pusi, bet visvairāk – par pašam par savu garīgo dzīvi (un arī tās ārējām izpausmēm), kas ir priekšnoteikums sekmēm visā pārējā. Par to detalizēti un ar skatu uz mūsdienu Latvijas situāciju  varam lasīt Rīgas arhibīskapa-metropolīta Z. Stankēviča šā gada Hrizmu Mises sprediķī.

Starp lasījumiem Lieldienu laikā ir divi Alelluja dziedājumi, kuri atsaucas uz šās dienas evaņģēlija vārdiem “Es esmu labais gans; es pazīstu savas, un manas pazīst mani” (Jņ. 10:16). Otrais Alelluja pants (un arī Komūnijas dziedājums) šos vārdus burtiski atkārto, bet pirmais Alelluja pants atgādina par vienu konkrētu “pazīšanas momentu”: “Mācekļi pazina Kungu Jēzu maizes laušanā.”

Vēl cita zīmīga vieta šajā evaņģēlijā zīmējas uz “citām avīm”, kuras vēl nav dzirdējušas Labā Gana balsi, bet to vēl dzirdēs (Jņ. 10:16). Baznīcas tēvi šos vārdus attiecina uz pagāniem. Jūdiem Jēzus sludināja pats un rādīja savus brīnumus, bet pagāniem nebija šīs izredzētās tautas privilēģijas, – pie viņiem pēc Vasarsvētkiem tika sūtīti mācekļi. Jēzus ir nojaucis robežu starp abiem ganāmpulkiem un izveidojis no tiem abiem vienu ganāmpulku vienā kristībā un vienā ticībā (Catena aurea, sal. Adventa O antifonu “… qui facis utraque unum“).

Labais Gans. Domitillas katakomba Romā (3. gs.) (New Liturgical Movement)

Labā Gana motīvs ir viens no senākajiem tieši Romas kristīgajā mākslā. Pēc Tertulliāna (2.–3. gs.) liecības, tā attēls esot bijis uz Sv. Mises biķera (sk. Šusters). Vajāšanu laikos, un arī pāris gadsimtus pēc tam Jēzus redzams avju vidū, nesot vienu no tām uz muguras. Interesanti, ka Jēzus tur attēlots bez bārdas. Domājams, ka vēlāk par tradicionālu kļuvusī ikonogrāfija izveidojusies vadoties no attēla uz Kunga ciešanu liecībām (piem. Turīnas līķauta), kas tajos laikos Romā vēl nebija pazīstamas. [Labots 1.05.2022.]