Una Voce Latvija

Nereti katoļu draudzēs dzird sakām, ka, lūk, latīņu valodu vairs dievkalpojumos nevajagot lietot, neviens to nesaprot, tā atbaida cilvēkus, Vatikāna 2. Koncils to esot atmetis (Vai tiešām?) un tamlīdzīgi. Varētu daudz rakstīt par to ka latīņu valoda vēl arvien ir Romas rita dievkalpojuma pamatvaloda, ka tajā izdod galvenos baznīcas maģistērija dokumentus, varētu citēt neskaitāmas Baznīcas tiesību normas, kas to visu nosaka, un ar to arī šajā vietnē reizēm nodarbosimies.

Taču šajā jaunajā sērijā “Latīņu valoda ap mums” gribu uzsvērt latīņu valodas kā Rietumu civilizācijas būtiskas sastāvdaļas lomu. Zināms, ka šo valodu arvien lieto medicīnā, bioloģijā, jurisprudencē. Taču arī pavisam laicīgās un nezinātniskās sfērās mēs atkal un atkal sastopamies ar latīņu vārdiem un izteicieniem. Tad jājautā: “Vai patiesi “neviens to nesaprot”?” Un – vai mums, katoļiem jākautrējas no sava mantojuma, kad “šīs pasaules bērni” to izmanto pēc sava prāta?

Vasaras vidū Rīgas ielas rotāja šāda lielizmēra afiša, kas aicināja apmeklēt festivāla Positivus pasākumus, ko paši rīkotāji dēvē par “lielāko mūzikas un mākslas festivālu Baltijā”. Šo rindu autors jau uzreiz atzīst, ka nav līdz šim festivālu apmeklējis. Taču aplūkosim afišu, kur uzreiz varam saskatīt divus latīņu vārdus.

Pirmkārt – pats festivāla nosaukums. Skatāmies vārdnīcā. Positīvus (lat.) – nosacīts; patvaļīgs. Vārdnīcas mums arī vēstī, ka tas ir ciešamās kārtas perfekta divdabis no darbības vārda ponere – likt; nolikt, u.c. līdzīgas nozīmes. Varam minēt motīvus, kas lika šo nosaukumu izvēlēties festivāla rīkotājiem.

Lasītājiem mājas darbs – sameklēt otru latīņu vārdu uz afišas. Par to – pēc dažām dienām.