Pāvests Benedikts XV savā Sv. Dominika piemiņai veltītajā vēstulē Fausto appetente die rakstīja: “Ir teikts, ka šis pāvests no dievišķas atklāsmes uzzināja, ka uzvara pie Lepanto ir tikusi izcīnīta tajā pašā laikā, kad visā katoliskajā pasaulē dievbijīgas biedrības izlūdza Marijas palīdzību ar lūgsnu, kuru izmantot iesāka Sprediķotāju ordeņa dibinātājs un ko viņi sekotāji izplatīja visās vietās.”
Šajā 1921. gada dokumentā pieminētais pāvests ir no Dominikāņu jeb – oficiāli – Sprediķotāju ordeņa nākušais Svētais Pijs V, bet uzvarētā kauja pie Lepanto ir viena no pirmsmodernajā vēsturē lielākajām jūras kaujām, kas notika 1571. gada 7. oktobrī. Šai uzvarai par godu Pijs V ieviesa Uzvaras Dievmātes svētkus, kuri vēlāk ieguva nosaukumu Sv. Marijas Rožukroņa Karalienes svētki un Baznīcas kalendārā atrodas 7. oktobrī, bet pirms tam ilgāku laiku tika atzīmēti oktobra 1. svētdienā (sk. tālāk).
Kaujā no vienas puses piedalījās katolisko valstu Svētā Līga, kurā vadošās dalībnieces bija Venēcijas Republika un Spānija, pirmā – ar lielāko skaitu kuģu, otrā – ar labi sagatavotiem karavīriem un lauvas tiesu naudas līdzekļu. Viņu sabiedrotās bija Pāvesta valsts, Dženovas Republika, Savojas, Toskānas un Urbino hercogistes, Maltas ordenis, Sv. Lācara un Sv. Stefana ordeņi. Pretinieks bija Osmaņu impērija, kas tajā laikā jau bija ieguvusi lielas teritorijas Balkānos un Grieķiju, daudzas Vidusjūras salas un apdraudēja kuģniecību, kā arī kristīgo Eiropu kopumā. Šo draudu priekšā pāvests jau kopš 1566. gada centās izveidot koalīciju cīņai pret turkiem, kas, ņemot vērā valstu atšķirīgās intereses un ekonomisko stāvokli, bija grūts diplomātijas uzdevums. Turku panākumi Kipras ieņemšanā 1570. gadā, līdz aplenkumā turējās vairs tikai pēdējais venēciešu cietoksnis Famagusta, ļāva pārliecināt sabiedrotos kopīgai rīcībai.
Turpiniet lasīt
Aglonas Dievmāte
Svētais Meinards
