Ņemot vērā sarežģījumus, kas radušies tradicionālo latīņu ritu izmantošanā pēc pāvesta Franciska 2021. gada 16. jūlija apustuliskās vēstules Traditionis custodes, starptautiskā federācija Una Voce (FIUV) iesaka vairākus veidus, kā piedalīties tradicionālo ritu saglabāšanā. Pirmais ceļš, protams, ir lūgšana un gandarīšana, bet vienlaikus arī – piedalīšanās šādos dievkalpojumos, kur tie ir pieejami. Tāpat arī izglītojošais darbs un publicistika var dod lielu ieguldījumu. Bet ir iespējams ar saviem lūgumiem un rūpēm vērsties tieši pie Baznīcas vadības, kā to iesaka arī Baznīcas likumi (212. kan.). Turklāt to var darīt gan klātienē gan neklātienē.
“Ceļš uz Romu“
Tā nosaukta ierosme, kurā apvienojušās daudzu tradicionālo liturģiju praktizējošu priesteru mātes, īpaši Francijā. Redzot, ka viņu dēlu kalpojums, kuram Baznīca vēl nesen devusi savu svētību ir apdraudēts. Viņas nolēmušas doties uz Romu kājām no Parīzes, veicot šo ceļu laikā no 6. marta līdz 1. maijam, lai savu lūgumu saglabāt Baznīcā tradicionālos latīņu ritus aiznestu, tā teikt, Sv. Pētera troņa pakājē.
Raidījumu cikla Iota unum pirmās pārraides veidotāji Radio Marija studijā 2021. gada 25. septembrī (no labās: raidījuma vadītāja Marija Podniece, raidījuma viesis Andris Amoliņš, skaņu operatore Ilze Podniece)
Aizvadītais gads, tāpat kā gandrīz viss iepriekšējais, pagājis sanitāro ierobežojumu spīlēs. Taču gada vidū katoļticīgos – kā priesterus, tā lajus, – kuri praktizē tradicionālo ritu, sagaidīja nepatīkams pārsteigums no apustuliskā virsgana puses. Pāvests Francisks, kurš pats vēl 2020. gadā bija izdevis divus dekrētus par tradicionālā Romas rita lietojumu, paredzot iespēju lietot Svētajā Misē dažas papildu prefācijas, kā arī godināt pēc reformas kanonizētos svētos, bija tādējādi parādījis, ka Romas rita tradicionālā, jeb kā to kopš 2007. gada dēvēja – “ekstraordinārā” forma tiek no Svētā Krēsla puses kopta un uzturēta. Taču 2021. gada 16. jūlijā pāvests itin kā mainīja kursu par 180 grādiem, motu proprio formā izdodot apustulisko vēstuli Traditionis custodes, ar kuru šīs formas Sv. Mises lietojumu stipri ierobežoja, par ieganstu minot Baznīcas vienotības apdraudējumu.
Huberts un Jans van Eiki. Kristus Karalis. Ģentes altāra fragments (ap 1430. g.)
Sanitārās situācijas un pulcēšanās ierobežojumu dēļ svētki būs šogad jāsvin atturīgākā veidā. Kā vēstī Baznīcas oficiālais portāls: “Šajā laikā ticīgie ir aicināti piedalīties dievkalpojumos attālināti, izmantojot interneta un televīzijas tiešraides, kā arī Radio Marija Latvija. […] Baznīcas varēs būt atvērtas individuāliem apmeklējumiem no pl. 6 līdz 19.Visi dievkalpojumi šajā laika periodā jāplāno bez apmeklētāju klātbūtnes. Dievkalpojumus notur garīgais un kalpojošais personāls savu pienākumu ietvaros, pēc iespējas izvairoties no tiešā kontakta.”
Tradicionālās Sv. Mises svinības Ogrē arī iekļaujas šajā regulējumā, tāpēc Sv. Mise Kristus Karaļa godam priesteris upurēs Ogres Sv. Meinarda baznīcā svētdien, 31. oktobrī plkst. 12.00. Dievnams arī šajā laikā būs atvērts un ticīgie, kas vēlēsies, varēs to individuāli apmeklēt. Informācija par citām Sv. Misēm, kas tiek upurētas Latvijā tradicionālajā Romas ritā, atrodama šajā vietnē.
Pr. Federiko Haitons ar vietējiem amatbrāļiem Malavi (Twitter)
Neapšaubāmi programmas nagla Starptautiskās Federācijas Una Voce (FIUV) 25. Ģenerālās asamblejas virtuālajā atklātajā sesijā, kura notika 9. oktobrī, bija argentīniešu priestera-misionāra Federiko Haitona (Highton) stāsts par savu darbību Āfrikas valstī Malavi. Viņa aizrautīgais vēstījums atgādināja apustuļu piedzīvojumus no Apustuļu Darbu grāmatas un ienesa lielu optimisma lādiņu Ģenerālās asamblejas nedaudz rezignētajā gaisotnē. Pr. Frederiks Haitons pieder Sv. Elijas kongregācijai, kas nodibināta Tulonas-Frežisas diecēzē Francijā. Priesteris tagad Malavi darbojas kopā ar pāris argentīniešu lajiem, kā arī neklātienes atbalstītājiem Eiropā un Latīņamerikā. Ir plānots, ka viņa stāsts, kura laikā tika rādīti arī fotouzņēmumi un videokadri, tiks literāri apstrādāts un publicēts žurnālā Gregorius Magnus, taču pagaidām šeit varam piedāvāt to tādu, kādu sesijas laikā varēja dzirdēt un paspēt vienlaikus pierakstīt. (Uz šeit pievienotajiem attēliem var noklikšķināt, lai tos palielinātu.) [Papildinājums 17.04.2022.: Stāsts angliski tagad ir publicēts žurnāla Gregorius Magnus 13. numurā 36. lpp. Elektroniski pieejams pēc šādas adreses.]
Pavisam neparastos apstākļos 2. un 9. oktobrī noritēja Starptautiskās Federācijas Una Voce (FIUV) 25. Ģenerālā asambleja. Divās dienās nedēļas atstatumā nacionālo asociāciju pārstāvji tikās tiešsaistē izmantojot Zoom platformu. Bija skaidrs, ka epidemioloģisko ierobežojumi dēļ daudziem nebūs iespēja doties uz tikšanos klātienē, taču ceļošanas grūtības, kas citos gadījumos saistījās ar izdevumiem un laika patēriņu, šoreiz aizstāja neizpildāms uzdevums atrast neklātienes apspriedei visām laika joslām pieņemamu diennakts laiku. Darba sēdē, kas notika 2. oktobrī bija pārstāvētas 18 nacionālās asociācijas (Anglijas un Velsas, Dienvidāfrikas Republikas, Francijas, Itālijas, Japānas, Jaunzēlandes, Kanādas, Krievijas, Latvijas, Malaizijas, Meksikas, Nigērijas, Polijas, Portugāles, Puertoriko, Skotijas, Spānijas un Vācijas). Ņemot vērā, ka pašlaik federācijā ir 47 nacionālās asociācijas no 41 valsts, aktivitāti varētu vēlēties lielāku. Un tā kā tomēr bija pārstāvētas dažādas pasaules daļas (Eiropa, Amerika, Tālie Austrumi, Āfrika), jādomā, ka ne tikai laika joslu atšķirība, bet arī subjektīvi faktori bija pie vainas.
FIUV prezidents 2015.–2021. g. Felipe Alaniss Suaress (Alanís Suárez)
Kā tas FIUV Ģenerālajās asamblejās pieņemts, darbu uzsākot tika piesaukta Svētā Gara palīdzība dziedot himnu Veni Creator Spiritus un aizlūgts par pēdējos divos gados mirušajiem biedriem ar 129. psalmu (De profundis). Tā kā Zoom nav piemērots vienlaicīgai dziedāšanai, Francijas pārstāvis dziedāja par visiem.
Pāvests Benedikts XV savā Sv. Dominika piemiņai veltītajā vēstulē Fausto appetente die rakstīja: “Ir teikts, ka šis pāvests no dievišķas atklāsmes uzzināja, ka uzvara pie Lepanto ir tikusi izcīnīta tajā pašā laikā, kad visā katoliskajā pasaulē dievbijīgas biedrības izlūdza Marijas palīdzību ar lūgsnu, kuru izmantot iesāka Sprediķotāju ordeņa dibinātājs un ko viņi sekotāji izplatīja visās vietās.”
Šajā 1921. gada dokumentā pieminētais pāvests ir no Dominikāņu jeb – oficiāli – Sprediķotāju ordeņa nākušais Svētais Pijs V, bet uzvarētā kauja pie Lepanto ir viena no pirmsmodernajā vēsturē lielākajām jūras kaujām, kas notika 1571. gada 7. oktobrī. Šai uzvarai par godu Pijs V ieviesa Uzvaras Dievmātes svētkus, kuri vēlāk ieguva nosaukumu Sv. Marijas Rožukroņa Karalienes svētki un Baznīcas kalendārā atrodas 7. oktobrī, bet pirms tam ilgāku laiku tika atzīmēti oktobra 1. svētdienā (sk. tālāk).
Paolo Veronēze Alegorija par kauju pie Lepanto (ap.1572. g., glabājas Gallerie dell’Accademia Venēcijā)
Kaujā no vienas puses piedalījās katolisko valstu Svētā Līga, kurā vadošās dalībnieces bija Venēcijas Republika un Spānija, pirmā – ar lielāko skaitu kuģu, otrā – ar labi sagatavotiem karavīriem un lauvas tiesu naudas līdzekļu. Viņu sabiedrotās bija Pāvesta valsts, Dženovas Republika, Savojas, Toskānas un Urbino hercogistes, Maltas ordenis, Sv. Lācara un Sv. Stefana ordeņi. Pretinieks bija Osmaņu impērija, kas tajā laikā jau bija ieguvusi lielas teritorijas Balkānos un Grieķiju, daudzas Vidusjūras salas un apdraudēja kuģniecību, kā arī kristīgo Eiropu kopumā. Šo draudu priekšā pāvests jau kopš 1566. gada centās izveidot koalīciju cīņai pret turkiem, kas, ņemot vērā valstu atšķirīgās intereses un ekonomisko stāvokli, bija grūts diplomātijas uzdevums. Turku panākumi Kipras ieņemšanā 1570. gadā, līdz aplenkumā turējās vairs tikai pēdējais venēciešu cietoksnis Famagusta, ļāva pārliecināt sabiedrotos kopīgai rīcībai.
Astoņpadsmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 26. septembrī, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Svētās Mises dziedājumiem šajā svētdienā ir raksturīga koncentrēšanās uz Dieva svētnīcu, altāri un Dievas tautas piekopto upurēšanas kultu. Introitā un graduālē dzirdam 121. psalma vārdus “Es priecājos, kad man teica: “Iesim uz Kunga namu.”” Savukārt ofertorija dziedājums mūs aizved Sinaja kalna pakājē, kur Mozus bija uzcēlis altāri un sniedzis Dievam kaujamos un dedzināmos upurus (Iz. 24:4,5). Un arī komūnijas dziedājums par to pašu: “Nesiet upurus un ejiet Viņa pagalmos, pielūdziet Kungu Viņa svētajā vietā” (Ps. 95:8,9). Tas pētniekiem licis izteikt minējumu, ka šie dziedājumi ir sena dievnama iesvētīšanas svētku formulāra sastāvdaļa, piemēram, Sv. erceņģeļa Miķeļa bazilikas iesvētīšanas gadadienas, kas tika izmantots arī sekojošajā svētdienā. Šogad gan Miķeļdiena sekos šai svētdienai.
Otra hipotēze saista šo formulāru ar “tukšo” svētdienu, kura seko gadalaika gandarīšanas dienām septembrī (šogad 22., 24. un 25. septembrī), kad Romas pāvesta kūrijā pēc ļoti garā sestdienas dievkalpojuma ar garīdznieku iesvētībām Sv. Mise svētdien vairs netika turēta, tāpēc arī savu dievkalpojuma tekstu šai svētdienai Romas Misālē sākotnēji nebija. Draudžu dievkalpojumu vajadzībām tad vēlāk tika ”pielasīti” teksti, iespējams – arī izmantojot minēto dievnama iesvētīšanas svētku dziedājumus.
Dienas evaņģēlija lasījumu (Mt. 9:1–8) kardināls Šusters komentē: ”Svētā Mateja evaņģēlija lasījums apraksta paralītiķa izdziedināšanu. Grēku, kas ir kā uzkrāts parāds pret dievišķo taisnīgumu, nevar piedot neviens cits kā vienīgi Dievs pats, tāpēc Jēzus piešķirtā vara Baznīcai piedot grēkus ir Viņa dievišķības pierādījums. Šāsdienas lasījuma pēdējais teikums, kurā ļaudis slavē Dievu, ka tas devis cilvēkiem tādu varu, var tikt izprasts kā tautas subjektīvs spriedums, kura vēl nav sapratusi, ka Jēzus ir Dievs. Tomēr šī frāze var arī norādīt uz noslēpumu: Jēzus dievišķība dara brīnumus caur viņa cilvēcisko dabu, tāpēc svētais teksts grib mums parādīt patiesību par Pestītāja cilvēciskās dabas hipostatisko savienotību ar Dieva Vārdu, kuras rezultāts ir pestīšanas iedarbīgums un bezgalīgā vērtība. Vēl vairāk, evaņģēlija stāstam ir ne vien vēsturisks, bet arī pravietisks saturs. Vara piedot grēkus tiks dota cilvēkiem, proti, apustuļiem un viņu pēctečiem priesterībā. Tā Svētais Gars paplašina evaņģēliskā stāsta ainas apvārsni, un tāpēc ļaudis līksmo par to, ka cilvēkiem ir no debesīm piešķirta tāda patiesi dievišķa autoritāte.” (Liber sacramentorum 5. sēj. 189. lpp.)
Paralītiķa izdziedināšana domājams ir pirmais zināmais Kristus brīnumdarba attēlojums kristīgajā mākslā. Šā raksta sākumā redzamais attēls ir sienas gleznojums ar 3. gadsimta pirmo pusi datētajā kristiešu dievnamā, ko arheologi bija uzgājuši Sīrijas senpilsētā Dura-Europos. Seno kristiešu mākslas darbā redzams Kristus, paralizētais slimnieks gultā, un – tas pats slimnieks, kurš jau staigā, nesdams savu gultu uz muguras.
Trīspadsmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 22. augustā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem, pieminot arī Dievmātes Bezvainīgās Sirds svētkus, kā tas paredzēts astotajā (oktāvas) dienā pēc Viņas Debesīs uzņemšanas svētkiem. Svētās Mises pirmo lasījumu (Gal. 3:16–22) šajā svētdienas formulārā pāvests Francisks nesenā ģenerālaudiencē komentēja šādi:
Gvadalupes Dievmātes semināra kapela ASV (iesvētīta 2010. g.) (New Liturgical Movement) Uzklikšķiniet, lai palielinātu.
Svētā apustuļa Jēkaba svētkiem tuvākā svētdiena, kuri šogad iekrīt 9. svētdienā pēc Vasarsvētkiem un reizē arī pašos apustuļa svētkos, Latvijā tiek svinēti, kā mūsu zemes dievnamu iesvētīšanas gadadiena, kas pēc likuma ir 1. klases svētki. Tāpēc Sv. Misē Romas rita tradicionālajā formā, kura paredzēta Ogrē svētdien, 25. jūlijā, plkst. 12.00, tiks izmantots Dievnama iesvētīšanas svētku formulārs.
Pirmais Sv. Rakstu lasījums (Atkl. 21:2–5) mūsu gara acīm tēlo Jauno Jeruzālemi kā pirmtēlu, paraugu un piepildījumu kultam, kas tiek veikts jebkurā dievnamā zemes virsū. Evaņģēlija lasījums – visai negaidīti – mums stāsta par muitnieka Zaheja atgriešanos (Lk. 19:1–10). Introita dziedājums savukārt atsauc atmiņā patriarha Jēkaba pārdzīvojumu nakts vīzijā (Rad. 28:11–22), bet ofertorija dziedājums – Jeruzālemes tempļa celtniecību un iesvētīšanu ķēniņu Dāvida un Zālamana laikā (Dāvida lūgšana 1. Hron. 29:10).
Lasījuma un evaņģēlija komentāram piedāvājam fragmentu no sprediķa, ko 2010. gada 3. martā sacīja kardināls Levada, toreizējais Ticības mācības kongregācijas prefekts, dievnama iesvētīšanas dievkalpojumā Gvadalupes Dievmātes seminārā, kurā gatavo priesterus Sv. Pētera priesteru brālībai (Linkolnas diecēzē, Nebraskas pavalstī ASV).
Publicēta 2021. gada 4. jūlijā Itālijas laikrakstā La Repubblica un pieejama Federācijas vietnē vairākās valodās. Saites tekstā pievienotas (Tulk. piez.)
Starptautiskām Federācija Una Voce (FIUV), dibināta 1965. gadā, apvieno ticīgo asociācijas, kuri turas pie Romas rita ekstraordinārās formas (tradicionālās latīņu Mises).
Atvērums no 2020. g. FIUV ziņojuma Sv. Krēslam par ticīgo aptaujas rezultātiem (Dž. Šova foto)
Motu proprio 2007. gadā publicētā apustuliskā vēstule Summorum Pontificum atzina tradicionālās liturģijas vitalitāti, priesteru tiesības to celebrēt un ticīgo tiesības to pieprasīt. Tā rezultātā arvien pieaug gan tradicionālo dievkalpojumu skaits, gan to nesto garīgo augļu daudzums.
2020. gada laikā FIUV veica vispasaules ticīgo aptauju par Summorum Pontificum īstenošanu. No šīs aptaujas, kurā iekļauti no 364 diecēzēm 52 valstīs, izriet, ka
– seno latīņu Misi augstu vērtē visu vecuma grupu, visu sociālo un kulturālo aprindu ticīgie, īpaši ģimenes ar bēniem, jaunieši, konvertīti visos kontinentos un arvien lielākā skaitā valstu;
– šīs dievkalpojuma formas pieejamība daudzās vietās ir normalizējusi attiecības starp ticīgajiem, kas pie tās turas, un viņu bīskapiem, kuras arvien vairāk raksturo savstarpēja sapratne un respekts.
Tomēr esam novērojuši, ka – pretēji līdzšinējai Svētā Krēsla politikai – Baznīcas iekšienē vēl aizvien ir cilvēki, ieskaitot arī kādus no bīskapiem, kuri vēlētos, ka Romas rita ekstraordinārā forma tiktu atklāti apspiesta vai vismaz ierobežota ar papildus nosacījumiem. Šā iemesla dēļ FIUV uzskata par pienākumu to ticīgo labā, kuri turas pie latīņu Mises, izteikt savu viedokli, uz ko to iedrošina pāvesta Franciska pamudinājumi izteikties brīvi, kaut arī ar vajadzīgo pazemību.
Pieaugošo interesi par tradicionālo liturģiju nerada vis nostaļģija par laikiem, ko pat neatceramies, nedz arī vēlme pēc sastinguma. Drīzāk tā ir atvērtība vērtībām, kas vairumam no mums ir jaunas un iedveš cerību. Pāvests Francisks raksturoja seno liturģiju ar vārdiem “izpratne par adorāciju” (2013. g. 28. jūlija preses konference), varam uz to attiecināt arī šos viņa vārdus: “dzīva vēsture, kura mūs pieņem un mudina doties uz priekšu” (Evangelii gaudium, 13). Šodien vēlamies tikai spēlēt savu partiju “lielajā orķestrī”, ko veido “vienotība dažādībā”, kura, kā pāvests Francisks sacīja, atspoguļo Baznīcas patieso katoliskumu (2013. g. 9. oktobra ģenerālaudience). Apustuliskā vēstule Summorum Pontificum turpina pagātnes konfliktus pārvērst saskaņā. Kaut tā vēl ilgi pildītu šo uzdevumu!
Aglonas Dievmāte
Svētais Meinards
Una Voce Latvija 